Debesis pār Irbīti
Saistītie raksti
Recenzija /
13. novembris
Alfa ar neparedzamu omegu
Afiša /
6. novembris
Ir iesaka
Recenzija /
4. septembris
Mazliet par citu dzīvi
Recenzija /
13. marts
Vai esi pietiekami labs?
Komentāri (17)
Sskaisle 13.04.2018. 11.38
par to video – gribēju atrast , bet uzreiz nesanāca, man patika Manona Lesko – video – skaisti, bet man drusku kremta, ka tā jau bija – kā saka – replika vai parafrāze – škiet , ka tā bija franču filma , kur tieši tā ML pa tām smiltīm darbojās un tad man bija tādas sildītas zupas piegarša – var ēst un garšīgi paēst, bet sildīts ir un paliek un vienmēŗ paliks sildīts
tieši tāpat kā tās pašas video māksinieces taxi performances – ja ir redzēta filmas irāņu , amerikāņu …
piemēram, ja neesi lasījusi Gētes Faustu, ja neesi skatījusies Sokurova Faustu – vai zināsi kas ir Fausts, kas ir faustiski motīvi? Bet kā jaunā paaudze apgūs visu kultūras mantojumu ?
Tas ir milzīgs – nē nu tas ir okeāns un cilvēks ir tikai ūdenspile – okeāna krastā – nu jā
1
Saulespuķe > Dusma 13.04.2018. 12.26
Iedomājies, pat manas paaudzes (tantiņas & onkuļi) cilvēki nezina, kas ir Mocarta Rekviēms. Cilvēki ar augstāko izglītību, bet ar citām interesēm. Ir kaut kāda cilvēku kategorija, kas visā nopietnībā nesaprot, kā var sēdēt un stundām lasīt grāmatu, tā vietā daudz lietderīgāk esot aiziet uz trenažieru zāli. Var gadā noskatīties labi ja vienu vai divas izrādes, lai apgalvotu, ka mums ir ļoti zema teātru kultūra…
Ir arī tādi, kas izmanto iespēju bezmaksas apmeklēt ģenerālmēģinājumu, lai pēc tam anonīmi par to izņirgātos teātra mājas lapā.
1
Sskaisle > Saulespuķe 13.04.2018. 16.16
par to izņirgāšanos. Tev noteikti ir kaut kas konkrēts , kad par to raksti un ticu , ka pamatots.
Bet nu piemēram – vai tā arī nav izņirgāšanās – valsts maksā 2 miljonus eiro , lai Londonas gramatu tirgū prezentētu Latviju kā literāro lielvalsti un …. kādi ir rezultāti – introverti literāti sēž uz podiem. Nu es nekad ar asprātību neesmu spīdējusi, pietiek , ka spīd mans nepūderētais deguns, bet es to citādi kā par ņirgāšanos uztvert nespēju.
Vai ja nenobraucu no ceļa un palieku pie teātra. Lūk, ideālajā žurkā – vienīgais par ko izrādes autori paņirdza un tā no sirds un pa trīs lāgiem bija komponists Jānis Lūsēns. Tas pats , kurš publiski atļāvās pateikt , ka Simtgades 60 miljonus pilnībā, pat bez drupačām tautai, nokopj mākslinieki un ierēdņi. Tā nav izrādes autoru zemiska sišana pa neaizsargātu vēderu? Jeb vienā vārdā – izņirgāšanās? Ja Lūsēns pateica kaut ko aplamu, ja viņa viedoklis ir smieklīgs un izsmejams – nu tad pamato to. Kas tad tur tik smieklīgs ? Pastāsti man – kā nodokļu maksātajai – ko es konkrēti saņemšu no šiem 60 miljoniem? Ziņu , ka briti kārtīgi nosmējušies par mūsu wc līmeņa introvertumu, vai ka Ikstena izkārtojusi sev ne tikai dāsnus ziedojumus ,bet arī tulkojumus? Nu kas man konkrēti no tā ?
Nākošajā seminārā ārzemēs man uzsitīs uz pleca un teiks – ā Latvia – introvert fuckers country …
Nu tāda pretīgi gļotaina varas laizīšana un jebkādas kritiskās domas nospārdīšana.
Nav nevaru nosaukt nevienu ne drukātu, ne interneta mediju, kur būtu godprātīgas, cieņpilnas sarunas – kultūras profesionāļu un prominenču sarunas.
Neatceros, kurš to teica, galu galā – gan jau , ka nebija viens vienīgais – ka kultūras jomā tieši tāpat kā jebkur citur valda skaudība. Melna , trula, gan jau, ka arī kāda dzeltena un balta …. bet nu jā
1
Sskaisle > Dusma 13.04.2018. 16.29
ai – pati uzkurinos, protams. Kad bija Rīga 2014 – es patiešām biju iedomājusies, ka pilsēta Rīga tiks uzpucēta un izradīta kā tāda drusku piemirsta Skaistule. Ka būs visādas ekskursijas – R. kā arhitektūras pērle, R. – mūzikas, filosofu, kino, mākslinieku , dzejnieku utt. utprj. pilsēta. Neatceros jau cik tur miljonu ierēdņi sisrsnīgi apķērās ar bļodlaižām māksliniekiem un norija tos miljonus bez uzdzeršanas – pilsētai – kopībai atstājot vien izdangātas dobes operas priekšā.
Kad uzzināju, ka Simgades kultūras pasākumiem vien paredzēti 60 milj – nu kaut kas tomēr taps spriedu. Nav mums normāla fotogrāfijas muzeja, piemēram. Par LMM jau nerunājot. Bet … nu kā atkal – saproti – nu nauda būs iztērēta, saplūdusi ļoti konkrētu darboņu kabatās ….
un ieklausies tajos savstarpējos slavinājumos – tie, kuri ņem tos pašus augšējos toņus – tie ir vislielākās naudiņas uz saviem kontiem dabūjuši
un cilvēki bēg – bēg no tādas valsts, no tādas sabiedrības –
nu labi – man gatavs ritenis – esot bijis astotnieks un jāmaksā 60 eur – nu nezinu – kā tad es to nepamanīju? būs jāraud un jālūdzās atlaide – nu 60 eur nav par šerpu ? varbūt citādi – jāiekrāso pabalējušie vaigi un nadziņi , radzini ar ‘ nezinu – kaut kas jau būs jāspēlē – vismaz jāmēģina
0
Sskaisle 13.04.2018. 11.21
tad attiecīgi par formu un saturu – nezinu vai Tu apmeklē G.Laiviņas organizēto festivālu un skaties tās izrādes – kur uzsvars ir uz formu – var pat teikt – neierobežoto formas daudzveidību. Mani tas ne aizraujj,ne aizkustina. Bet – protams, man jau tantiņas vecums var teikt klāt. Un tomēr – vai tā kā VSīlis piem. taisīja tās izrādes Mārupītes krastos – fifīgi, bet – vai man to vajag ? Vai nav tā, ka tas arējais, tas blakus esošais nomāc to iekšējo, to vārdu – jeb labi – citiem vārdiem – attēls nomāc vārdu?
Zini, Tavā ietekmē nopirku uz Cvetajevas dzeju biļeti. Un niezēja nadziņi vēlreiz uz Mēdeju. Bet sevi pažēloju. Tā tomēr ir traģēdija un tāda – es teiktu – ideāla. Kā tā izrāde sākās – tā man spalva , mati vispār viss, kas varēja sacelties stavus sacēlās un tā palika visu izrādes laiku. Es aizgāju mājās trīsēdama un dzēru stipro alkoholu, kuru turu mājās gadījumiem, kad apaukstējos. Saproti – tur tādi vārdi , kuri tev – t.i. man – tiek iekšā ne tikai smadzenēs, bet šūnās un var teikt preparē cilvēku – it kā atgriež vaļā un tad nu staigā tāds uzšķērsts …. nu vienreiz tas der, bet ja visi teātri būs tādi – šķērdoši un ārdoši – ko tad?
JRT Dieviš pillā mani interesē – pavisam noteikti arī kultūrvēsturiskā aspektā , bet tikpat būtisi – caur vienu cilvēku atklāt sevi , kaut ko atklājot otrā , to ieraudzīt arī sevī, vai savos tuviniekos.
To pašu es gaidu no izrādes par Irbīti un tas mans jautājums – vai tā forma , vai izteiksmes veids, kas izmantoti lugā – kāds ir to mērķis ? Vai autori tiešām domā, ka var tā – ar vienu aci skaties, ko uz Bartkevicu , ar otru aci uz ekarāna – kur kā saka jau divi vienā – operatore un aktieris …
Citiem vārdiem – vai izteiksmes līdzekļu dažādošana nav pašmērķis
Man loti ilgi nepatika Meistars Bulgakova m&m un vari iedomāties – vienā brīdī es viņu sapratu un izpratu, jo ieraudzīju savā mīļākajā.
1
Saulespuķe > Dusma 13.04.2018. 12.13
Sīlis nav mans režisors. Vienīgā, kas man patikusi, ir Svina garša.
Mani paziņas nesen bija uz Mēdeju un teica, ka… nekā īpaša. Tas atkal stāsts par to, ko katrs redz, dzird un / vai saprot. Es atkal līdz tam domāju, ka, protams, gaumes dažādas utt., bet nu ir tādas klasiskas vērtības, kas iespaido absolūti visus. Izrādās, ka ne.
2
Sskaisle > Saulespuķe 13.04.2018. 12.24
o jā – varu iedomāties, ka manai mammai Mēdeja nepatiktu, bet manām draudzenēm – paziņām visas sajūsmā – zvērēja man , ka sajūsmā ģībušas
bet es vēl teiktu tā, ka svarīgi – ka visiem tiek – kam Mēdeja, kam Latgola
man arī svina garša nepatika – viena lieta, ka mani nenormāli nokaitināja tās plikās pakaļas un krāni, bet nu labi – par to jau rakstīju
0
Sskaisle > Saulespuķe 13.04.2018. 12.31
es drīzāk teiktu tā, ka Mēdeja beidzot ir “tīra manta” konkrētai mērķauditorijai .
Atceros, kad ģērbos garderobē,man blakus nostājās krievu pāris , tā ap 40-50 gadiem, un tas vīrietis saka – man vēl tagad drebuļi nepāriet.
0
Sskaisle 12.04.2018. 12.51
tāds skaists virsraksts – Debesis pār Irbīti – vai izrādē ir par to? Vai tā ir formā jautra un jokaina, vai vēstī jumā dziļa izrāde – tas man paliek neatbildēts
0
Sskaisle 12.04.2018. 12.47
Savulaik JRT biju uz izrādi – Tālāk , Hermaņa režijā un pēc tās izrādes man baigi sāpēja galva, acis un kakls. Un kad man jautāja – kā patika- nevarēju atbildēt. Kāpēc? Jo – tā bija multivizuāla = multimediāla izrāde – aktieri – ar puspliku Agnesi Zeltiņu, kuru gribēju redzēt, protams, uzraksti – vienā stūrī virs skatuves , video projekcijas ar tuvplāniem – kā šodien atceros- ne tik daudz sejas, cik uzbudinošas miesas – otrā stūrī . Vel mūzika un runātais un protams – kustības – aboslūti netaceros par, ko bija izrāde
uz Hermaņa BRODSKI- Barišņikovu biju divreiz, pirmajā reizē lasīju uzrakstus ar dzeju, otrajā reizē – neko nelasīju
arī operā nelasu neko –
man interesē , kā tas ir citiem – viņi spēj uztvert mākslas darba vēstījumu ja vārdam, kustībām, tērpiem, scenogrāfijai un mūzikai klāt nāk vēl video vēstījums
es nespēju sadalīt savu uzmanību tā, lai gūtu kopbildi, kopiespaidu
No Tisheizeres recenzijas – tā arī nesapratu – par ko izrāde? Par to, kā autori iedomājās kā kustējās, kā pārvietojās Irbīte? Vai izrāde mums izstāsta kaut ko būtisku, varbūt jaunu, svarīgu, bet mums nezināmu par Irbīti, jeb …. tas ir tikai darbs – kā es , kā mēs par to – t.i. par Irbīti jūtamies
1
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
+1
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
+3
0
Atbildēt
@Saulespuķe > Dusma 12.04.2018. 21.10
Sveika :) Šo izrādi vēl neesmu redzējusi, bet plānos ir. Par minēto ir arī labs raksts satori.lv, kur izskaidrotas uztveres atšķirības atkarībā no paaudžu pārstāvniecības, proti, gados jaunākie lielākā mērā tendendēti uz īslaicīgu koncentrēšanos, vienlaikus labāk spējot izsekot paralēlām norisēm.
Man pašai netraucē ne video, ne subtitri. Brodski – Barišņikovu arī skatījos divreiz, taču ne dēļ subtitriem, krievu valodu saprotu vienlīdz labi. Sākumā, pārsvarā viesizrādēs, lielie ekrāni radīja sapīkumu, tuvplāni, protams, laba lieta, taču tā tāda simulācija. Labāk patīk, kad video ir kā papildinājums, piemēram, Makbetā tas bija visnotaļ oriģināli, arī Karmenā un Manonā Lesko.
1
Sskaisle > Saulespuķe 13.04.2018. 11.08
vispār jau loti interesanti tieši šādā aspektā – par uztveri. Skaidrs, ka pasaulē attēls sāk dominēt,vai virzās uzvaras gājienā pār vārdu. Tas vienkārši tā ir. Bet – jautājums – kas notiek smadzenēs, kur mēs līdz šim esam pārliecināti par to, ka doma ir piedzimusi, doma ir tikai tad, kad tā ir noformulēta vārdiski. Kamēr tas nav noticis – nekas neskaitās.
Kas un kā notiek, ja uztveram attēlu, vienu , otru, arvien vairāk attēlu un arvien ātrāk – vai paspējam šo vizuālo info pārlikt vārdos, vai tie paliek smadzenēs tikai attēlu veidā? Kā komunicēt ar citām būtnēm, ja prātā ir tikai vārdos neizteikti attēli?
Man ir grupas biedrene, viņa pati ir visu mūžu pasniedzēja augstskolā un viņas vīrs arī. Inteliģenti un izglītoti cilvēki. Viņa saka, ka viņas bērni ir daudz gudrāki par viņu, ka viņa neesot pat paspējusi izteikt savu domu, savu jautājumu, kad bērns jau ir atbildējis, pareizi, adekvāti, gudri. Es to tā kā apšaubu. Nu kā tā var būt – es to pat saprast nevaru. Viņa – jā – tā esot. Tas, ka viņas bērni ir gudri un ļoti gudri – es ne mirkli neapšaubu. Tā noteikti ir, bet mani interesē konkrēti – kas un kā notiek šo gudro cilvēku prātos, kad info apmaiņa ir tikai ar attēliem nevis vārdiem.
Mēs runājām par vēstures zinātni. Kā nākotnē pētīs, izzinās un vērtēs vēsturi. Jādomā taču, ka tas būs citādāk kā šobrīd.
Bet va bez zināšanām – vai tas būs iespējams? Bet kā apgūs zināšanas?
1
Saulespuķe > Dusma 13.04.2018. 12.02
Te man jāatgriežas pie vecās dziesmas par to, ka cilvēki ir dažādi. Es, piemēram, ļoti labi saprotu formulas, shēmas un man ir vizuālā atmiņa. Kādam citam, kas to neuztver, neizskaidrosi, kā tas ir. Tāpat ir cilvēki, kas skaitļus uztver kā krāsu gammu. Teorētiski es pieļauju šādu iespēju, kaut arī praktiski manam prātam tādu spēju nav. To es spēju tikai iztēloties, kā varētu būt, ne piedzīvot.
Bet vai tas nozīmē, ka atšķirīgi “konstruēti” prāti, kas informāciju uztver dažādā veidā, nespēj saprasties un komunicēt… Tāpat katram jau veidojas savas asociācijas par mākslas darbu un ne vienmēr tas ir formulējams vārdos un vai vajag.
1
Sskaisle > Saulespuķe 13.04.2018. 12.14
par to, ka esam dažādi – šaubu nav, protams, kā saka – vecais joks , ka vienam patīk māte, otram meita, bet trešama kleita –
lūk – jautājums par to vai šie dažādie spēj saprasties – lūk tas jautājums gan ir atklāts – un ja reiz mūs abas vienojošais šobrīd ir teātris – tad konkretizējot – vai un kā teātris spēj vai tieši otrādi – vairs nespēj – šo saprašanos veicināt, vai pat panākt
– vai tas vispār ir teātra uzdevums –
Skatījos bildes par Ditas Lūriņas jubileju – tā un šitā jāizlokās, pa gaisu jālaižās utt. Bet – man pietiek ar to, ka viņa ir skaista, gaiša , labestīga, bet pietrūkst – tāda domu = vārdu dziļuma. Tāda brieduma.
Lasīju KD interviju ar komponistu Auznieku K. Viņš Jeilā apmeklē arī lekcijas filosoijā, bet pamatnodarbošanās viņam ir mūzika. Es nedomāju, ka visiem nu jālasa Heidegers, bet man šķiet, ka nākotnes teātra kapacitāti vajadzētu noteikt ne tikai aktiera talants tēlot, bet akiera talants pieslēgt tēlojumam smadzenees, zināšanas utt.
Tieši tāpat es domāju par latviešu literatūru. Mums tie literāti prot rakstīt skaisti, kā skaistas segas aust – viennozīmīgi, bet – kur ir saturs, jēga, doma? Nu labi – nu samaksāja valsts šiem tos 2 miljonus – lai tiek, kā saka treknas dāvaniņas uz valsts simtgadi dažiem izredzētajiem – bet ko tālāk?
2
Sskaisle > Dusma 13.04.2018. 12.16
ne to īsti gribēju teikt – aizpļāpājos – tā doma bija , ka manuprāt, saturam tomēr ir jādominē pār formu
1
Saulespuķe > Dusma 13.04.2018. 12.40
Nav obigāti, tas atkarīgs no žanra, ir taču arī absurda teātris un komēdijas.
0
Saulespuķe > Dusma 13.04.2018. 12.33
Man bija biļetes uz Ditas Lūriņas jubileju, bet es neaizgāju, jo, kā Tu saki – viņa nav “mana aktrise”. Turklāt laiku pa laikam manī ierunājas sociālais taisnīgums – daudziem aktieriem ir bijušas jubilejas, bet ne visiem tādēļ taisītas izrādes / koncerti.
0