Par gaismu Rīgā

Sīķeru uzraksti zilajā krāsā Maskavas ielas sākumā – uz ēkas fasādes ne tikai info par partijas biroju, bet arī N.Ušakova vārds. Ja N.Ušakovam pietrūkst gaumes izjūtas, kāpēc to pieļauj institūcijas, kurām par to būtu jārūpējas, kaut vai VKPAI? Vai arī tā ir “Rīgas Domes mūžīgā pirmsvēlēšanu kampaņa”? Vai tas jau sāk “vilkt” uz padomijas uzrakstiem Ļeņins mūžam dzīvs?

“… tomēr latviešiem parasti piedēvē smalku krāsu un toņu izjūtu.”
Šī smalkā krāsu un toņu izjūta iegūta un izkopta no brīža, kad bērns atver acis un raugās pasaulē. Vispārliecinošāk no Latvijas dabas – laukiem, mežiem, ūdeņiem, debesīm, saules, lietus…, kas atspoguļojās vecmeistaru gleznās, tautas daiļamatnieku villainēs ar dabiskajām krāsvielām un senām tehnikām, u.c. Tagad vairs tā nav un nebūs, jo šeit nabadzīgi nicinoši izturas pret savu vēsturi. Mani pārsteidza tas vēriens, ar kādu vācieši un amerikāņi ciena senos amatus un tehnoloģijas. Kā viņi rīko tīrumu apstrādes festivālus ar zirgvilkmes tehnikām, ar tvaika dzinējiem darbināmām mašīnām, kā uztur veselas metālapstādes cehus ar seniem darbgaldiem no tvaika dzinēju gadsimta, no pirmo iekšdedzes dzinēju laikiem. Viss tas ir saglabāts, perfekti restaurēts un perfekti strādā atbilstoši tā laika iespējām. Ir cilvēki, kuri to prot, līdz ar to ir aizejošās gaumes nesēji. Var pienākt brīdis, kad no prasmes izgatavot primitīvus darbarīkus, izmantot mājdzīvniekus, prasmes primitīvā veidā izmantot dabas enerģiju, būs atkarīga dzīvība. Tas , manuprāt, slēpjas aiz smalkās gaumes izjūtas zuduma: nav jāieklausās, jāieskatās daba, nekas nerūp, dzīvojam vienreiz lietojamu grabažu vidū, izņemot kur nopirkt lētāko.

..Jūsu vērojumi nav mazsvarīgi. Bezgaumība svētku rotājumos un to krāsu izvēlē dominē jau vairākus gadus. Manuprāt, Rīga jau tāpat nav pati mīlīgākā Latvijas pilsēta – un ja vēl rotājumi vairumā gadījumu tiek izlikti “ķeksīša pēc” un “pa lēto”, tad aina kļūst vēl skumjāka. Kas nepieciešams, lai to mainītu!?