Cits Čaks

Komentāri (35)

Mantrausis 12.09.2017. 11.13

Ir labi, ka tapis šāds darbs.

Kas Liek piesardzīgam būt!

Padomju, pārmaiņu un neatkarības ugunīs rūdītā Radzobe norāda uz divi lietām. Bļaustīgākā un pērkamākā sabiedrības daļa (uzpirkt var arī ar glaimiem, mākslīgu godu un daudz ko…) liek cilvēkiem klusēt un neteikt, ka “par profesoru Mēteli runāja, ka…” Jo šī sabiedrības daļa to uzreiz tulkos: Ziņotājs! Jo viņi citādi neprot!

Otrs – “Bailes” uztvēru kā savārstījumu un maisījumu no dokumentiem, baumām, runām utt. Ja Radzobe ar savu pieredzi un zināšanām uzskata, ka daļa VDK arhīvu ir apzināti iznīcināti… Domāju, ka viss ap “čekas” mantojumu Latvijā ir mākslīgs un tīšs. Aizbildināšanās ar likumiem un slepenību jau līdzinās kam nopietnākam, kā sabiedrības nodevība. Tikai – no kā sargiem ir bail???? Un kāpēc bail tieši Latvijā?

Atbildēt

edge_indran > Mantrausis 12.09.2017. 12.30

———–

“Tāpēc no viņu augļiem [darbiem] jums tos būs pazīt.” Sv.Mateja evanģēlijs.

Rūdītā antikomunisma propagandiste Silvija, atšķirībā no Vizmas Belševicas, nenorāda uz galveno un būtiskāko pēckara (1945-1955) notikušo latviešu tautas dzīvē – “piecelšanos no nāves gultas” (Avots, 1987, nr.7)

Man nav vajadzīgi kādi čekas arhīvi, es labāk paņemu pārlasu vidusskolas laiku mācību grāmatu “Latviešu padomju dzejas izlase” (R.,Zvaigzne, 1981) un, līdzīgi kā Evas Eglājas-Kristsones monogrāfijā “Dzelzsgriezēji….”, par kaut kādu tur kolaborāciju un kolaborantiem nemaz taisnoties netaisos. Lai jau rakņājas pa pēckara “mēsliem” šodienas antikomunisma propagandisti, lai meklē “skabargas” sen aizgājušo darbos, vaimanā par pārestībām (“bāreņu tautas” sindroms). Vajag tikai vienu būtisku lietu atcerēties – “izšausi uz pagātni no pistoles, atpakaļ saņemsi lielgaballodi.”

Māra Zālīte: “Esmu saņēmusi tik daudz samazgu uz galvas, vairāk nekā padomju laikā”

http://g3.delphi.lv/images/pix/520×315/TDgbkIoL1VY/file28170091_3ca804b068492f3668.jpg

http://jauns.lv/raksts/sievietem/99884-mara-zalite-esmu-sanemusi-tik-daudz-samazgu-uz-galvas-vairak-neka-padomju-laika

p.s.

Bailes ir pamatotas. Par savām savārītajām “ziepēm” 90.gados lielākie vārītāji jau atbildību netaisās uzņemties, kur nu vēl kaut ko labot:

“Bardaks un haoss šobrīd ir absolūts.” A.Jundze, 2017.

Atbildēt

edge_indran > Mantrausis 12.09.2017. 12.42

———–

“Ar lielu interesi gaidīts un nu arī Nacionālajā teātrī skatāms Māras Zālītes lugas “Lācis” iestudējums Indras Rogas režijā. Caur rakstnieka Viļa Lāča biogrāfijas un Latvijas vēstures faktu prizmu izrāde patiesībā uzdod jautājumus katram no mums – ko katrs no mums būtu gatavs parakstīt, lai tikai mēs paši varētu palikt dzīvi…”

Dita Jonīte, teātra kritiķe (Delfi, 20.11.2009.)

========================================================================================

Ko katrs no mums būtu gatavs parakstīt, lai tik latviešu tauta pieceltos no nāves gultas? Labāk tiesāt pagātni, vaimanāt par šodienas skarbo statistiku, mierīgi gaidīt paziņojumu par Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos par kādu 1 000 000?

“Neatkarības gadu laikā mēs esam zaudējuši 700 tūkstošus cilvēku.

Gan mirstības, gan migrācijas dēļ ikdienu Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās par 55 cilvēkiem. Mēnesī tas ir par 1650, bet gadā par 23 tūkstošiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka katru mēnesi mēs paliekam nabagāki par vienu mazpilsētu vai pagastu.”

Latvijas Universitātes profesors, demogrāfs Pēteris Zvidriņš.(Radio Baltkom, 2017)

http://www.irlv.lv/upload/simple_file/2012_08/554/me_s_grafiks3.png

http://jauns.lv/raksts/zinas/235785-katru-dienu-latvijas-iedzivotaju-skaits-samazinas-par-55-cilvekiem

Atbildēt

edge_indran > Mantrausis 12.09.2017. 13.03

————

“Skujas un mirušas cerības māmuļa varoņiem kaisa, / Pasaule, gavilēm dimdinot, Latvijai kapenes taisa.” A.Eglītis, 1946.

“Kā kastanis es vaļā šķēlos, / Ar savu tautu kopā cēlos /

Un tagad stāvu saules starā.” A.Čaks, 1946.

======================================================================================

Atskatoties uz pēckara gadiem (1945-1955) vajag izcelt tos, kuri nepadevās pesimismam, nekrita depresijā, negaidīja kādu atbrīvošanu ar atombumbu 3.Pasaules karā, bet darīja visu iespējamo, lai sekmētu latviešu tautas “piecelšanos no nāves gultas”. Patriotu un varoņu piemiņu pašlaik nedrīkst aizmirst, nedrīkst vienaldzīgi noskatīties kādā kārtējā radzobju “virves vilkšanā”, lai paklupinātu augšā cēlājus pēc 26 gadus ilgušā “haosa un bardaka” (A.Jundze), jeb “mentālās putras” (H.Tumans)

Slava pēckara radošās frontes varoņiem! Atcerēsimies visus tos, kas pa Golgātas ceļu gāja, lai latviešu tautu pieceltu no “nāves gultas” – pat gatavi spēlēt Ļeņinu un Staļinu.

Arturs Filipsons (1906-1950,44.gadi)

http://www.zudusilatvija.lv/static/files/11/03/10/l_001_nba04-15732_001_a_1_png_600x375_watermark-zl_watermark-r20xb20_q85.jpg

“1949. gada nogalē tiek iestudēta izrāde „Neaizmirstamais 1919”. Darbojošos personu vidū ir arī Ļeņins un Staļins – Hermanis Vazdiks un Artūrs Filipsons. (Hermanis Vazdiks Ļeņina lomā būs tik labi iejuties, ka viņu uzaicinās Vācijas kinostudija DEFA atveidot savā lentē Ļeņinu.) Izrādes laikā uz skatuves kāds vietā, kur jāiet Staļinam, nostiepis auklu. Artūrs Filipsons tik tikko noturas kājās – vai tas bija stulbums, vai provokācija?” (Dailes teātris, 21.- 30. sezona)

Atbildēt

edge_indran 11.09.2017. 14.05

————–

Silvija Radzobe:”… Izpētītie materiāli ļauj secināt, ka tieši personiskais netalantīgo ieinteresētības faktors izcelties, ja citādi nevar, tad ar talantīgo personu vajāšanu, nepamatotu kritizēšanu, gvelžot prosovjetiskas frāzes, situāciju Latvijā padara īpaši smagu.”

=======================================================================================

Tieši par šo parādību sabiedrībā (sociālo likumu) daudz rakstījis arī Staļinlaikus pieredzējušais sociologs, filosofs, loģiķis Aleksandrs Zinovjevs. Talantīgajiem nekad un nevienā režīma laikos nav bijis viegli.

“Tikai tas, kas dzimis lielās mokās, / Pieder mīlestībai.” (A.Čaks)

http://delokrat.org/published/publicdata/WEBASYSTORIGINAL/attachments/SC/products_pictures/golgofa_enlbe.png

http://www.zinoviev.ru/ru/zinoviev/textgolgofa.pdf

Atbildēt

Anonīms 10.09.2017. 15.57

nebrīnos , ka mums praktiksi ir mirusi literatūrkritika kā tāda.

Nevaru nosaukt nevienu pašu literatūrkritiķi , uz kura vērtējumu varētu paļauties, kā uz profesionālu un neatkarīgu.

LALIGABA ir visādas kategorijas, pat tukotājiem un bērnu lit. atsevišķa, bet lūk, kritiķiem – nekā – lai klusē …

Ir pat Normunda Naumaņa balva teātra kritiķiem …

Tā kā – jā …tik skumja aina …, tik skarbi un bargi tiek sargāta sile

Atbildēt

edge_indran > Anonīms 10.09.2017. 19.21

————-Silvija Radzobe:”Represīvais padomju režīms ne tikai iznīcināja latviešu mākslas, tostarp literatūras, attīstību uz vismaz desmit gadiem, bet arī atsvešināja cilvēkus, pat draugus un kolēģus, sašķēla sabiedrību pie varas esošajos un tajos, kam tās nebija. Ikdienas ideoloģiskais terors atraisīja, pat mudināja netalantīgu cilvēku skaudību, greizsirdību un agresiju pret talantīgajiem, zākājot tos no tribīnēm dažādās publiskās sēdēs.”

=======================================================================================

Skarbi un bargi, taču ar objektivitāti priekš profesora līmeņa… Te vēl viens izvērtējums, ko sniedza profesors Haralds Biezais 1966.g.maijā Stokholmā notikušajā Eiropas latviešu kultūras darbinieku kongresā:

“….Es apzināti esmu pasvītrojis dzimtenes latviešu kultūras to pusi, kas veidojas dzimtenē, un kas visos laikos paliks kultūras vērtības. Oļģerta Ābelītes un Junkera darbi un Artūra Ozola pētījumi tādi būs vienmēr. Zuti un Lībermani vienmēr lasīs tie, kas interesēsies par jaunlatviešu problemātiku.

Beidzot man būtu jāieskatās dzimtenes literātūrā. Par to ir tik bezgala daudz lasīts. Dzimtenē iznāk ļoti daudz dzeju krājumu. Tos parasti latvieši tur izpērk dažās stundās, un tie kļūst par retumiem jau iznākšanas brīdī. Bieži šais grāmatās ir tik daudz techniska vājuma, tik daudz šablonu, tik daudz atklātas komūnisma slavināšanas, ka katru, kas šīs dzeju grāmatas lasa, pareizāk cenšas izlasīt, beigās ne tikai nomoka vienmuļība, bet tam rodas arī kāda slikta, organiski slikta sajūta. Līdz riebumam tiek atkārtoti atklātie meli par cilvēku cieņu, par brīvību, par jauncelšanu, par pārticību. Mēs visi zinām, ka tas tā nav. Tāpēc šeit negribu šīs dzejas jums lasīt.

Bet tāpat kā zinātnē un mākslā mēs arī daudz ko nezinām, pareizāk, neesam gribējuši zināt par dzimtenes dzeju. Es jums nolasīšu kādu dzejoli. Tas ir rakstīts dzimtenē, un ir iznācis dzimtenē. Šī dzejoļa virsraksts ir:

LAI SAUKTOS PAR LATVIETI (Ārija Elksne)

http://jaunagaita.net/jg67/JG67_Elksne.jpg

http://jaunagaita.net/jg116/JG116_Biezais.htm

Atbildēt

Anonīms 09.09.2017. 19.58

lasīju, ka dzjenieku kompānija, kurā bija arī Amanda AZizpuriete rīkoja dzejas vakaru – kaut kas par šarmantam sievietēm . Nospriedu, ka Aizpurieti jau nu ļoti labprāt paklausītos, bet nu galīgi laika nesānāk.

Tad puncummmagazine lasu, ko Ostups un draugi iesaka klausīties Dzejas dienās. Nu katrs sauc kaut ko savu – kas nu kuram tuvāks sirdij, bet Ingmāra Balode nenocietās- izspļāva , ka uz kaut kādiem sieviešu šarma pasākumiem noteikti neiešot

pēc tam radio klasika dzirdu, ka Balode lasa savu dzeju – nē nebija jau slikti – Bahu, lai pieminēja,bet … man kā tāds neizvilkts dzelonis sāp šo siles cilvēku neaptveramā , neinteliģentā augstprātība –

nu nespēju es identificēt sevi ar šitādiem nab iņrubinātājiem, kuri piesauc klasiķus vai citātus un tad rotē ap savām refleksijām

Ne viss , kas lasīts no Aizputrietes ir mans, bet … manī ienāca un palika viņas pēdējo gadu dzeja – ja es būtu studente – gan jau, ka atplestu muti klausītos viguli vai to pašu tomašu , bet esmu tāds kā floksis Aizpurietes dārzā – vai tāpēc tādai balodei ir jāškauda par citādo dzeju – ne tādu, kas ir viņas paaudzes, viņas inteliģences , pat ne talanta, bet vienkārši viņas dzeja – nezinu – ja jau pasaulē tiktu atzīta tik vien kā intelketuāla dzeja un proza, tad jau daudzi no dzejniekiem nemaz netiktu ne lasīti, ne publicēti –

nav laika ne pārlasit, ne labot, bet – nev ajag visā vainot padlaikus un nelatnatīgus skauģus – v

Atbildēt

edge_indran > Anonīms 09.09.2017. 20.31

—————–

Vajag kaut kā maizītei ar sviestiņu nopelnīt arī esošā režīma (iekārtas) laikos.

Ar Radzobes kundzes “aci” (koncepciju) varonības tendences nesaredzēt, tāpēc par varoņiem un varonību monogrāfijas var nerakstīt:

“21. gadsimta sākumā publikācijās par sociālistiskā reālisma izpausmēm Viļa Lāča daiļradē Silvija Radzobe runājusi par to, ka bailēs „objektīvi paskatīties uz vēstures procesu tā totālajā dažādībā, konstatēt spēcīgas un nepārprotamas kolaboracionisma tendences izpaužas mazas tautas kolektīvās zemapziņas diktēta pašaizsardzība, bailes ieraudzīt sevī tik daudz destruktīvu spēku, kas varētu apdraudēt tālākai dzīvošanai nepieciešamo vitalitāti.”

http://lr1.lsm.lv/public/assets/media/6/4/mlarge_b44c92c5.jpg

http://www.punctummagazine.lv/2017/09/06/brosura-par-pardzivotu-naidu/

Atbildēt

Ivars > Anonīms 11.09.2017. 19.53

Skaistā kaisle ! Ir attaisnojoši SPRIESTun mācīt, apšaubīt ! Esmu rukājis teju 30 gadus kopā ar ĻOTI DAŽĀDIEM , labiem, sliktiem , pavisam sliktiem. Neesmu ne gudrs, ne pārgudrs, bet TO, KA Latvijā ir latvieši, GAN APŠAUBU. šī vārda PATIESĀ nozīmē. Mana pārliecība, ka Ulmanis, kā Cilvēks ar lielo burtu, nepaspēja iedvesmot šos Latvijas ĻAUDIS par Latviešiem. Domāju, ka, joprojām, esam, “maza zaglīga tautiņa, kas dzīvo … ” Kaut man nebūtu taisnība !

Atbildēt

Anonīms > Anonīms 11.09.2017. 20.35

īsti nesapratu , Tu pats Ivar, esi latvietis vai neesi?

Kurš Ulmanis Tev ir ar lielo burtu?

Atbildēt

edge_indran 09.09.2017. 19.51

————

” Vara noteica visu – tas ir galvenais secinājums no Silvijas Radzobes grāmatas.”

Arno Jundze (NRA, 06.09.2017.)

=======================================================================================

Vara organizēja, vadīja un iedvesmoja, bet visu tā noteikt nevarēja – nebija tai spēka visu par visu “uzskaitīt un kontrolēt” (Ļeņins, 1917) vai likt dzejniekiem radīt tādus mākslas darbus, kas iedvesmotu masas varoņdarbiem pēckara atjaunošanas pasākumiem. Starp citu, tā vara nemaz nebija tik monolīta, arī varneši plēsās savā starpā (Ždanova grupējums vs. Maļenkova-Berijas). Nav brīnums, ka Čaks vairs “nespēja saprast, vai viņa darbi atspoguļo realitāti” (Grīnfelde, 1988)

Varas (grupējumu) dažādās vēlmes pēc baisā 2.Pasaules kara bija grūti izpildāmas viena būtiska iemesla dēļ:”….plaši pazīstams ir Adorno apgalvojums, ka pēc Aušvicas nav iespējams rakstīt dzeju. Ja es [U.Tīrons] pareizi saprotu Adorno, viņš runā par to, ka māksla vairs nevar izlikties, ka holokausta nav bijis, taču, lai izteiktu holokausta šausmas, tai nav izteiksmes un sapratnes līdzekļu. Jebkurš mākslas darbs tagad būs jau izvairīšanās no šīs nesaprastās pieredzes.”

http://rigaspieminekli.lv/mBildes/3—1435648781—8.Memorials_Rumbula_5.jpg

https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/ka-pateikt-ka-vini-bija-18743

Atbildēt

Anonīms > edge_indran 09.09.2017. 20.02

Arno Jundze nekad nav bijis un nebūs kaut jel kāda mana autoritāte. Viņu vari man necitēt. Oligarhus apmierina – literātus un naciķus – liteŗātu kuratorus

– vēl vairāk – lai dudina uz pfriekšu – lai brauc parādē uz Maskavu – man tiešām nav žēl – par Londonu tā kā kauns, bet nu – gan jau , ka tur mūs nepamanīs un tas kauns nebūs tik liels

Atbildēt

edge_indran > edge_indran 09.09.2017. 20.42

————

“Mēs paņemsim no pagātnes uguni, nevis pelnus.” Ž.Žoress (Jean Jaurés).

=======================================================================================

Runa nav par Jundzi, runa nav par Radzobi:

“…ir tik daudz domājošu cilvēku: mūsu tautā vēl ir veselais saprāts. Taču joprojām nav skaidra nacionālā un valstiskā identitāte, proti, kas ir mūsu valsts, kas ir mūsu valsts projekts? Kāds ir tā mērķis? Valsts nerodas uz asiņu vai teritorijas, bet gan uz idejas pamata. Valsts vienmēr ir cilvēku sadarbības projekts. Nacionālā un valstiskā identitāte veidojas no trim sastāvdaļām: kas mēs bijām vakar, kas mēs esam šodien un kas mēs gribam būt rīt. Par to, kas bijām, stāsts mums ir, tiesa gan, diezgan depresīvs, lai gan labāk būtu ar pagātni lepoties, nevis to apraudāt, un mums ir ar ko lepoties. Savukārt šodiena ir neskaidra un nestabila, bet nākotne tik biedējoša, ka par to negribas runāt… Un kurš tagad pateiks: kas ir Projekts Latvija? Kāds ir mūsu visu kopīgais mērķis? Neviens šos jautājumus pat neuzdod. Dzīvojam mentālā putrā.” Harijs Tumans: Mīlēt dzimteni nozīmē darīt kaut ko tās labā

http://spi3.itvnet.lv/upload/articles/16/161703/images/Brivibas-piemineklis-1.jpg

http://nra.lv/latvija/207891-harijs-tumans-milet-dzimteni-nozime-darit-kaut-ko-tas-laba.htm

Atbildēt

edge_indran 09.09.2017. 18.12

———–Silvija Radzobe:”..Represīvais padomju režīms ne tikai iznīcināja latviešu mākslas, tostarp literatūras, attīstību uz vismaz desmit gadiem, bet arī atsvešināja cilvēkus, pat draugus un kolēģus, sašķēla sabiedrību pie varas esošajos un tajos, kam tās nebija. Ikdienas ideoloģiskais terors atraisīja, pat mudināja netalantīgu cilvēku skaudību, greizsirdību un agresiju pret talantīgajiem, zākājot tos no tribīnēm dažādās publiskās sēdēs. Izpētītie materiāli ļauj secināt, ka tieši personiskais netalantīgo ieinteresētības faktors izcelties, ja citādi nevar, tad ar talantīgo personu vajāšanu, nepamatotu kritizēšanu, gvelžot prosovjetiskas frāzes, situāciju Latvijā padara īpaši smagu.”

=====================================================================================

Taisni kā Gundega Repše aprakstīja situāciju 2012.g. Saeimas deputātiem:

” Situācija latviešu literatūrā šodien [1990-2012] ir līdzīgai tai, kādu to aprakstīja Kārlis Skalbe pēc 1. Pasaules kara. Viņš secināja –izpostīta nacionālās rakstniecības druva. Pēc 100 gadiem mēs, protams, lietojam citus vārdus un arī postītāju ir smagi nosaukt par ienaidnieku, kaut arī valsts tieši tā ir rīkojusies, nīdēdama pati savas pastāvēšanas pamatus.

Nelāgākais ir tas, ka pazemojums un kauns nav tik viegli novācams kā gruveši. Var pārmest rakstniekiem, ka mēs neesam pietiekoši skaļi rībinājuši trauksmes bungas, jo esam slimojuši ar mūsu tautai raksturīgo pacietību un tikai brīdī, kad mums atņemtas iespējas paust savu sašutumu par netaisnības leģitimizāciju, kad mēs ķeramies pat pie interneta komentāriem kā vienīgās brīvās tribīnes, mēs skaidri pasakām – valsts vara nacionālo rakstniecību ir metodiski nīcinājusi, savā aprobežotībā neapzinādamās, ka valsti mūsu senči varēja nodibināt tikai tad, kad jau bija nacionālā literatūra un tās sekmētā nacionālās pašapziņas kustība. Nevis otrādi.

Kas sagaida valsti, kura iznīdē savu literatūru, manuprāt, skaidrs. Pazemoti un piesmieti cilvēki neattīsta garu, bet dedzina pilis. Ja radošajam garam nav iespējas izpausties radoši, tas tā vai tā atradīs ceļu – ārdoši. Vai kārtējā integrācijas kampaņa balstīsies uz apsmieklā pamestu latviešu literatūru? Vai tas ir tas svētais mantojums, ko esam spiesti atstāt aiz sevis?”

http://g3.delphi.lv/images/pix/520×315/pNrreN2xDoU/file42140560_9ec7d447.jpg

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/gundega-repse-pec-rakstnieku-vizites-saeimas-komisija.d?id=42140554

Atbildēt

Anonīms > edge_indran 09.09.2017. 19.49

es domāju,ka ir tā,ka G.Repše, Ikstena un Langa visskaļāk kliedza, ka literatūrai netiek dota nauda un visas trīs visvairāk dabūja. Repšei , cik saprotu ir tikai 57 gadi, bet viņai jau ir mūža stipendija.

Savukārt, literārie pasākumi – prozas lasījumi bija RMT uz betona grīdas – es no aizvainojuma gandrīz aizrijos.

Nav notikusi godīga atklāta vēsturisko romānu sērijas izvērtēšana.

Kādu cieņu un godu gaida no sbaiedrības, ja pret sabiedrību ir tāda attieksme – viss ir mārketings – valsts maksā un rijiet nost. Bet es tā negribu. Es gribu baudīt, gribu saprast, es gribu augt un izaugt par zinošu un pieredzējušu lasītāju. No tā nekā nav – ir nopirkta bļodlaižu kompānija, kura turas kopā un nevienu nelaiž ne tuvumā savai silei.

Kaut vai J.Einfelda Rīga. Ja Egli var nosaukt par spožu prozisti, bet Einfeldu pat nepieminēt , tad tas ir tas pats, kas krējuma izstrādājuma mēgināt man pārdot par krējumu un uz mani apvainoties, ka es ar sajūsmu tam nepiekrītu – no tā atsakos.

Tā kā – lai nu kas , bet zaglīgie literāti , kuriem pietika drosmes nozagt 100 000 eur, bet paskaidrot sabiedrībai – kas par to atbildēs – nespēj – tie man ir mauku bērni – prasti zaglīgi mauku bērni – lai jau dzīvo – bet es tādiem ne santīmu nedotu

ai – tās virsnieku sievas atcerējos …. jā saskaņas uznācienu gaida …

Atbildēt

edge_indran > edge_indran 09.09.2017. 20.00

————-

Ikvienam, kā saka, ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet! Pietiks gaidīt, laiks rīkoties.

“Latvijas valsts morālais pienākums pret saviem iedzīvotājiem ir izlīguma veicināšana.” Vita Zelča, Mārtiņš Kaprāns.

http://www.irlv.lv/upload/image_file/name/2012_08/41794/vita_zel_e_andrejs_terentjevs-media_large.jpg

Atbildēt

Anonīms > edge_indran 10.09.2017. 15.50

Biju uz tikšanos ar rakstniekiem un dzejniekiem Upīša muzejā, tur Vita Zelča sāka stāstīt, ka mēs visi esam kolaboracionisti, jo visi taču sadarbojāmies ar padomju varu.

Tā protams ir čekistu cienīga runa.

Mana mamma sadarbojās ar padomju varu tādā veidā, ka bija paklausīga pilsone – gāja uz darbu, uz velēšanām, bērnus sūtīja skolās utt. Bet mamma nesadarbojās ne ar partiju, ne ar čeku. Vienīgās privilēģijas bija bezmaksas kāposti ar cīsiņiem un filmu seansi vēlēšanās.

Kamēr īstie kolaboracionisti – piemēram, čekas ziņotāji – aģenti – saņēma visādas privilēģijas – specapkalpošanu speciestādēs, ieskaitot specveikalus, saldos ārzemju ceļojumus utt.

Nosaukt manu mammu par vienlīdzīgu kolaboracionisti ar čekas maukām ir noziegums, vēl jo vairāk , zinot , ka mammai par mūža darbu jāiztiek ar 260 eur, kamēr čekas draugi turpina saņemt pirvilēģijas – tā kā –

manā sapratnē – godīgi būtu sākt ar godīgu un atklātu diskusiju , nevis čekas upuriem uzlikt čekistu vainu – lai tie nabagi nokar degunu un tup savā nabadzibā

mēs joprojām nedrīkstam saukt čekas ziņotājus vārdā, mēs baidamies – un tas ir nākamais absurds

Atbildēt

edge_indran 09.09.2017. 18.03

———–

“…Radzobe beidzot runā ne tikai par nelāga raksturiem un karjeristiem, kas literātu vidē nebūt nebija spilgtāki kā rūpnīcās, kolhozos vai skolās, bet par režīma atbildību.” Arno Jundze (NRA, 06.09.2017.)

=======================================================================================

Latvijas radošo cilvēku “lielais priekšnieks” uzrakstījis varen’ pozitīvu atsauksmi, ar varen’ “asprātīgu” virsrakstu. Kā tādās reizēs izsakās – “speciālists speciālistu no liela attāluma atpazīst”. Jundzes kungs ir pilnībā pārliecināts par Čaka dzejoļa “Biedrs Ždanovs Ļeņingradā” noraidīšanas iemeslu:”Atskaņas ceļu – zeļu un klizmu – komunismu nav patikušas pat mazprasīgajam Glavļitam, tāpēc cenzūra šo dzejoli nav ļāvusi drukāt”. Mazticama versija, zinot par paša b.Ždanova pāragro nāvi 1948.g. (52.g.) un viņa līdzgaitnieku bēdīgo likteni t.s. “Ļeņingradas lietas” laikā.

Pēckara periods Latvijā joprojām netiek zinātniski korekti izvērtēts – aizvien kādas klišejās (koncepcijas) pārāk ietekmēts. Labi vēl, ka dzīvi to pēckara laiku piedzīvojušie apzinīgā vecumā:

“Tagad par pēckara periodu runā maz un neobjektīvi. Piemin tikai represijas. Es 1946. gadā pabeidzu vidusskolu. No visas klases tikai kādas divas vai trīs meitenes neaizgāja studēt, visi pārējie iestājās augstskolās. Miera laikā tā nekad nebūtu noticis. Visi skrēja mācīties.

Staļina laiks bija dīvains. Mēs visi bijām jauni, mums bija personiskā dzīve, taču tumsu, kāda toreiz valdīja presē, tagad grūti pat iedomāties. Avīze – divas lapiņas, kur nav ko lasīt. Nekādas aktuālas informācijas, tikai veci žurnāli, no mierlaikiem saglabājušies, un vēl vācu izdevumi no kara laikiem. Man tāda dzīve nepatika, taču es biju kluss cilvēks, ārēji lojāls. Bet iekšēji man šķita, ka visi domā apmēram tāpat kā es. Ja kāds sāktu padomju garā runāt, pārējie skatītos uz viņu kā uz dīvaini, boikotētu. Ne jau klaji, bet iekšēji. Tomēr tā izrādījās ilūzija. Bija arī tādi, kas patiešām domāja citādi. Daudz kas jau ir atkarīgs no sociālās vides, kurā cilvēki auguši. Bija jau arī mierlaikos tādi, kas simpatizēja sarkanajam režīmam.”

Kā rāma upe mana dzīve plūst. Saruna ar karikatūristu Ēriku Ošu

http://www.la.lv/wp-content/uploads/2015/01/Oss180_TS-1024×680.jpg

http://www.la.lv/ka-rama-upe-mana-dzive-plust/4/

Atbildēt

edge_indran 09.09.2017. 13.35

————Gunita Nagle:”Teātra zinātnieces Silvijas Radzobes pētījums par dzejnieka Aleksandra Čaka dzīvi piecos padomju okupācijas gados parāda, kā režīms izcilo dzejnieku pārvērta gļēvā un baiļu nomocītā cilvēkā. Līdz iznīcināja. Kāpēc mums tas jāzina? ”

=======================================================================================

Atbild LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore V.Zelča un LU Sociālās atmiņas pētniecības centra biedrības pr-ājs M.Kaprāns:

“Latvijas valsts morālais pienākums pret saviem iedzīvotājiem ir pagātnes pārdarījumu sajūtas mazināšana un izlīguma veicināšana.” (Diena, 08.05.2012.)

https://www.youtube.com/watch?v=smCYS3uEzzk

p.s.

Var būt arī 1940.g. bija vēlme veicināt izlīgumu, lai kopā stātos pretim ienaidniekam?

Atbildēt

Anonīms 07.09.2017. 20.17

viedoklim ka staļina totalitārisms bija labāks par hitlera totalitārismu es nepiekrītu – tas ir kā spriest no kā vieglāka nāve no šautenes vai pistoles šāviena, ar pilnu vēderu vai tukšu nomirt – nē

Mana doma bija tā, ka tautas tēvs Ulmanis kļūdaini,vai arī apzināti noklusēja un meloja par patieso situāciju PSRS, par slepkavībām, par badu , par necilvēcību

Tas ir vēl viens ulmaņa noziegums, kam bija drausmīgas sekas – cilvēki apzināti tika maldināti un pieņēma ļaunus, nepareizus lēmumus

Un ja man nav taisnība , ne tik cik melns aiz naga, tad es gribētu dzirdēt – lasīt, redzēt – pretargumentus ,kas attaisno Ulmani arī šajā epizodē

-1

Atbildēt

edge_indran > Anonīms 07.09.2017. 21.33

————-Gunita Nagle:”…Un šo vareno, spēkpilno rindu autors, noklausījies rūdītā padomju specaģenta pārmetumos, tikai pazemīgi piekritis.”

=======================================================================================

Var būt vajadzētu publicēt vismaz A.Čaka dzejoli “Kremlī pie Ļeņina”, lai varētu objektīvi novērtēt tik kategorisku viedokli? Galu galā pasūtīto libretu operai par latviešu strēlniekiem A.Čaks un Ē.Adamsons 1941.g. tā arī līdz galam neuzrakstīja.

p.s.

K.Ulmanis nenobijas 1940.g., palika dzimtenē – aizgāja pa Golgātas ceļu. Taisni kā Aspazija rakstīja:”Mums divejādu vadoņu vajga, / Kas sevi par piemēru stāda: /

To – kas mums ceļu rāda / Un paši pa viņu staigā. / (Ko mums vajag, 1936)

p.s.s.

Aspazija pašam Kirhenšteinam nenobijās palūgt – “Atgrieziet Vadoni”.

-1

Atbildēt

Anonīms > Anonīms 08.09.2017. 09.08

ko tu muldi sasodītai edge !!! nevis Ulmanis nenobijās, bet Ulmanis alojās – domāja, ka Latviju izdevīgi pārdevis Staļinam un nu sēdēs Šveicē un baudīs saldas vecumdienas , tikai čekisti džeku iesēdināja vilcienā – ne tajā virzienā – tieši pretējā ….

-1

Atbildēt

edge_indran > Anonīms 08.09.2017. 12.33

—————

“Tikai tas, kas dzimis lielās mokās, / Pieder mīlestībai.” A.Čaks.

Šveicē sēdēja Lietuvas prezidents Antans Smetona, jo 1940.g. vasarā pa fikso aizlaidās no valsts.

Kārlis Ulmanis savu vēsturisko misiju izpildīja – sagatavoja tautu 2.Pasaules karam, “paceļot tās nacionālo pašapziņu vēl nebijušā līmenī”. (E.Andersons, vēsturnieks).

Lielākā Latvijas tautas daļa “palika savās vietās” – neatstāja dzimteni 2.Pasaules kara izskaņā, ignorēja nacistu un viņu Ostlandes pakalpiņu Dankera-Bangerska īstenoto evakuāciju “dziļāk Eiropā”.

Kārlis Ulmanis un Aleksandrs Čaks – tie ir Latvijas patrioti, kuru paveiktie labie darbi spēja daudzus iedvesmot uzturēt “mūžīgās Latvijas” ideju.

Jo aktīvāk pašmāju “bāreņu tautas” sindroma uzturētāji, neoliberālisma ideoloģijas propagandētāji un antikomunisma (rusofobijas) apsēstie hibrīdkara apstākļos turpinās

darboties, jo ātrāk viņi “noraks” paši sevi ar savu vārguma un nevarīguma kompleksu:

” Latvijas inteliģence zināmā mērā ir sagrauta. Kādā nozīmē? Sabiedrībā nav inteliģences pārstāvju, kuru viedoklis būtu ārkārtīgi nozīmīgs lielākajai daļai iedzīvotāju. ” Akadēmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, profesors, inženierzinātņu doktors Andrejs Krasņikovs.

http://uk.itvnet.lv/article/izklaide/185016.jpg

http://nra.lv/latvija/213984-andrejs-krasnikovs-valsti-pamet-aktiva-nacijas-dala-ceribas-ka-ta-atgriezisies-ir-naivas.htm

Atbildēt

Anonīms > Anonīms 08.09.2017. 14.42

nra ir lemberga avīze – palika savās vietās zemnieki – saimnieki, bet tikai uz brītiņu – pirmoreiz masveidās uz sibīriju šos aizrāva 1941.g. , otrreiz – 1949. Kaut gan mēs labi zinam, ka visu laiku – līdz staļina nāvei – tos, kuri nepatika, kurus nosūdzēja – tos ja nenošāva , tad visu laiku sūtīju uz nāvi sibīrijā

Ulmanis tautu neprata vienot, viņam tauta bija tikai zemnieki – tā kā edža = klausi vienreiz ko tev rakstu un rimsties

-1

Atbildēt

edge_indran > Anonīms 08.09.2017. 19.02

————

“Bāreņu tautas” sindroma propagandas laiks beidzas (1988-2018). Hibrīdkara apstākļos vairs upurlomas spēlēšana neatmaksājas. Laiks mainīt koncepciju!

https://www.youtube.com/watch?v=h5rQFp7FF9c

-1

Atbildēt

Anonīms 07.09.2017. 15.59

Tad par tiem sirsnīgajiem krieviem u n par nekā nezināšana par represijām Krievijā –

nu – kur mūsu naciķi – nu sakiet paldies Ulmanim, viņa diktatūrai – visiem diktatūras atbalstītājiem

vēl man patīks stāsts par to, kā latvieši priecājās, kad aizbrauca vācieši –

analoģiju ar 20.gs. ir tik daudz – no sirds nīstam Putina krievus, bet kad te Eiropas lielbandīti vedīs iekšā musulmaņus un tie sāks griezt galvas un terorizēt cilvēkus – tad mēs siekalosimies pēc krieviņiem – pēc viņus sirsnībiņas

starp citu – ikdienišķo stresu man uzdzen vācu mediji – nepārspīlēju – katru dienu par izvarotām sievietēm, nosistiem vīriešiem. Tas ir jaunais vācu nācijas noziegums pret Eiropas tautām.

Nu labi -ne par Čaku, bet tādā nozīmē , ka nevajag klusēt par to, kas nešķiet pareizi – tad sasaiste tomēr ir

Jā un grāmata jāizlasa, protams

-2

Atbildēt

edge_indran > Anonīms 07.09.2017. 18.31

————–

Jānis Stradiņš:”Man liekas, tas bija ļoti svarīgi, ka Padomju Latvija nekļuva par Ostlandi, kā tas bija iecerēts Hitlera okupācijas laikā. Ka mums tomēr bija sava – kāda ar ne, tomēr sava – atribūtika, ka notika mācības latviešu valodā, ka bija kaut tas sarkani viļņotais, tomēr savs karogs, – ka tomēr bija savi formāli suverenitātes elementi. Un ka tika paturēta Konstitūcijā ierakstītā tiesība izstāties no impērijas, no PSRS sastāva. Tāpēc es tomēr šo laikmetu pilnīgi nenorakstītu.” (LA,27.11.2014.)

=======================================================================================

Ne tikai Kārlim Ulmanim – arī tiem trim bijušajiem pasaules varenajiem var kādu pateicību par 50 miera gadiem izteikt. Ko pārmest A.Čakam, ja 3.Pasaules karš nesākās 1946.gadā?

http://static.wixstatic.com/media/853df9_e121e313f50f4370bb70bc2b6a85528f.jpg/v1/fill/w_622,h_506/853df9_e121e313f50f4370bb70bc2b6a85528f.jpg

Atbildēt

Anonīms 07.09.2017. 15.53

nezinu, nezinu …. nepatīk man šī attaisnojošā frāze – vēsturisko apstākļu upuris- mūsu dzīve ir mūsu lēmumi.

Vai tāpēc, ka tagad dzīvojam oligarhu izzagtā zemē – mēs esam apstākļu upuri, jeb tomēr esam šo apstākļu līdzradītāji ? Es saku , ka līdzradītāji un līdzatbildīgie. Un to pašu es domāju par Čaku.

Ļoti laba ir frāze , ko saka Čaks – vai zini, kas ir bailes. To mēs visi saprotam, tā mūs visus vieno. Drosmīgo, tādu, kuri ir gatavi lūzt, bet ne locīties – cik tādu ir ? – Mans Rainis , bet tas arī viss. Ja mēģinu idetificēties ar Čaku vai Sudrabu – nu iespējams , ka es būtu tikpat nobijusies un gļēva. Jā es gribētu būt kā Rainis, bet ….

Katrā ziņā – šī grāmata – un vispār Latvijas vēsture – literatūras vēsture pirmkārt, būtu pelnījuši diskusijas sabiedriskajos medijos, LNB utt

Atbildēt

edge_indran > Anonīms 07.09.2017. 17.59

————–

Mācīties, mācīties – visu mūžu mācīties, kā novēlēja (..). Starp citu, ne bez pamatota iemesla 2.Pasaules kara laikā tieši Rainis tika pasludināts par darba tautas ideologu. 1940.g.11.septembrī LPSR AP Prezidijs pieņēma dekrētu, ar kuru J.Rainim kā pirmajam Padomju Latvijā piešķīra augsto Tautas dzejnieka goda nosaukumu un dzejnieka darbus izsludināja par visas tautas īpašumu. Ne bez pamatota iemesla pēc 2.Pasaules kara, 1945.gada septembrī, sakarā ar J.Raiņa 80. dzimšanas dienas atceri, LPSR valdība pieņēma lēmumu Tautas dzejnieka Raiņa Kopoto rakstu izdevumu.

Un ne bez pamatota iemesla Staļina prēmiju saņēma k/f Rainis scenārija autors F.Rokpelnis, kā arī Raiņa lugas “Uguns un nakts” režisors E.Smilģis un galveno lomu izpildītāji A.Filipsons un L.Bērziņa.

“Vēl cīņa nav galā!”

http://iv1.lisimg.com/image/5750009/705full-lilita-berzina.jpg

Atbildēt

edge_indran > Anonīms 07.09.2017. 18.19

—————Skaisle…. – cik tādu ir ?

========================================================================================

Nezināmo pēckara gados bija tūkstoši, zināmo – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

https://www.youtube.com/watch?v=mu9n7Q1lIdQ

„Kad arestēja manu tēvu, manā komjaunieša istabā ienāca mans trīsdesmit septītais gads un prasīja, kur ir ienaidnieka proklamācijas. Es ieķēros svešajam cilvēkam krūtīs un kaut ko kliedzu. Ilgi vai neilgi, nezinu. Svešajam bija sirdsapziņa. Viņš aizgāja. Varēja neaiziet. Jūs saprotat, ka tā satikās mana patiesība un mana nepatiesība. Satikās nopietnai sarunai.” ( Priekšvārdā dzejoļu krājumam Maskavā „Sverka časov”, 1962.)

Atbildēt

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Cits Čaks

Komentāri (35)

Saistītie raksti