Cits Čaks • IR.lv

Cits Čaks

35
Silvija Radzobe.
Gunita Nagle

Teātra zinātnieces Silvijas Radzobes pētījums par dzejnieka Aleksandra Čaka dzīvi piecos padomju okupācijas gados parāda, kā režīms izcilo dzejnieku pārvērta gļēvā un baiļu nomocītā cilvēkā. Līdz iznīcināja. Kāpēc mums tas jāzina? 

Annas Brigaderes prēmiju, kas pirmskara gados bija augstākais apbalvojums literatūrā, Čaks 1940. gada janvārī saņēma par poēmu Mūžības skartie. Jau pēc pusgada viņš tika izsaukts pie PSRS slepeno dienestu darbinieka, Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas sekretāra Žaņa Spures, kurš dzejniekam aizrādījis – nu, būs jāizpērk sarakstītais. Jo tur taču viņš čekistam adresējis dusmu un aizkaitinājuma pilnos vārdus: «Kājas tev, draņķi, būtu mums jāskūpsta, kājas. Bet ko tu domā! šis te vēl rūks: «Sarkanbaltsarkanais karogs, pilsoņu karogs!» Jefiņš, ne čekists.» Un šo vareno, spēkpilno rindu autors, noklausījies rūdītā padomju specaģenta pārmetumos, tikai pazemīgi piekritis. 

Kad Čaka draugs, literatūkritiķis Jānis Andrups viņam to pārmetis, dzejnieks, ar dūri sizdams pa virtuves pavardu, atkliedzis: «Vai tu zini, kas ir bailes?»* 

Par šīm bailēm, kas iznīcināja un līdz pāragrai nāvei noveda fantastisku personību un dzejnieku, zinātniece Silvija Radzobe rakstīja 80. gadu beigās Brošūrā par manu naidu un arī šogad izdotajā grāmatā «Kosmopolītu» lieta un Aleksandrs Čaks. 1990. gadā iznākusī eseja daudzus satrieca, atklājot, ar kādām noziedzīgām un cilvēka pašcieņu pazemojošām metodēm padomju režīms izrēķinājās ar radošiem un talantīgiem cilvēkiem, turpretim nesen iznākusī grāmata vairāk vedina domāt par pašu Čaku. Ir vēl daudz neatbildētu jautājumu.  

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu