Atklātības cilvēktiesības pasaulē – tieši Latvijas rokās?

Brīnums, ka ar tādu slimības diagnozi tieslietās (vēzis ar metastāzēm) un ar tādu ministru(-iem), kāds(-i) mums ir bijuši visus šos gadus, Latvija vispār var pretendēt uz tiesiskas valsts statusu. Tāpēc nav brīnums, ka “tiesiskums” visiem ir vien uz lūpām, ne darbos.

paldies Kristīnei par šīs problēmas raksturojumu. Mēs esam pieraduši vārīties savā sulā domādami, ka viss mūsu mazās valsts iekšējais bardaks un nekompetence daudzās lietās ir tikai mūsu iekšējās problēmas. Bet, redz, mēs esam globālas sistēmas zobratiņš, kurš diemžēl kopējo kustību palēnina, nevis paātrina.

Informācijas pieejamības ierobežošana ir ļoti būtiska sistēmiskas korupcijas pastāvēšanai. Var slēpt informāciju, maldinot par lēmumu pieņemšanas patieso motivāciju. Ar informāciju var tirgoties, bet tikai tad, ja tā nav visiem brīvi pieejama, utt utt. Gandrīz katra ierēdņa rīcībā var būt informācija, par kuras diskrētu saņemšanu kāds būs pateicīgs, tāpēc neceru uz ātrām izmaiņām šajā ziņā. Piedevām, pēc-komunisma vērtību sistēmā vēl aizvien atskaites punkts ir slepenības prezumpcija “neatklāt neko, kas nav obligāti jāatklāj” nevis atklātības “sniegt visu informāciju, izņemot specifiski neatļauto”.