„Iespējamās misijas” dalībnieki gaida pirmo septembri

Man ir negatīvs viedoklis par iespējamo misiju, jo:

Tā nevis palīdz izglītības sistēmai, bet tikai izgaismo tās trūkumus ,un padara ierindas skolotāju dzīvi nožēlojamu un deklarē, ka pedagoģiskā izglītība nav vajadzīga, “ka tik labs cilvēks”. Līdzekļi, kas būtu jāiegulda labāko skolotāju un skolnieku stimulēšanā, aiziet neauglīgā sānzarā, un faktiski neko nedod- lielākā daļa no misionāriem skolā pārtrauc strādāt, tikko beidzas misijas laiks.

IZM savulaik izdeva likumu, kas aizliedza skolās strādāt skolotājiem, bez pedagoģiskās izglītības. Iespējamā misija iesaista jauniešus bez pedagoģiskās izglītības. Tad var vai nevar?

Misija faktiski ir pliķis sejā blakus strādājošam skolotājam ar pieredzi, zināšanām un rezultātiem, tā kā blakus strādājoša jaunais gailītis – misionārs algā saņem vairāk. Piemaksas neesamība pēc misijas beigām un zināma vilšanās profesija ir tās lietas, kas misionāriem vairumā gadījumu liek neturpināt strādāt skolā, un tur paliek strādāt tas pats skolotājs,”kas neko nemāk…”.

Man nav nekas pret jauniešiem, kas pieteikušies misijā. Pārsvarā tie ir profesijā zinošu, darboties griboši jaunieši, ar zināmām ilūzijām par savu pedagoģisko varēšanu, kas var dot pienesumu skolai. Taču man ir pretenzijas pret pašu formātu- manuprāt , ar misijas naudu vajadzētu palīdzēt skolai, nevis radīt atsevišķu izolētu kastu, kurai faktiski balstās uz pieņēmumu, ka visi skolotāji strādā slikti, ka jaunieši bez pieredzes, rutīnas, bez pedagoģiskās izglītības , bet ar lielu entuziasmu var izdarīt vairāk. Šādai konstrukcijai pamati ir šķībi.