Latvija ir tipiska birokrātiska valsts, kur “papīri” svarīgāki par realitāti.
Un tas tiek uzspiests no augšas līdz apakšai, nav svarīgi reāli darbi, svarīgas pareizi noformēti papīri, “papīru” kļust arvien vairāk, jebkurš, kaut nelielas, iestādes vadītājs, to pateiks, un sakara ar realitāti kļūst arvien mazāk.
Galvenais, lai “uz papīra” viss būtu pareizi, vienas nelielas pašvaldības iestādes vadītāja, ko es pazīstu, nesen lika pārrakstīt visas atskaites par benzīna izlietošanu, utt., utt., jo uzzināja, ka VK tam piekasās, visa iestāde strādāja nedēļu, lai to darītu, tagad pat par katru trimmeri jāraksta atskaite, tāpat, kā milzīgi papīri par katru iegādāto rezerves daļu vai veļas pulvera paku strādnieku spec. apģērba mazgāšanai, ir pieņemts darbā cilvēks, kas, faktiski, nodarbojas tikai ar to.
Tie, protams, sīkumi, bet, tas ir princips, kā tiek kārtotas lietas Latvijā.
Līdz “Eiropas līmenim” vēl neesam tikuši, jeb “demokrātija nav bezmaksas”:
“Divas Eiropas Parlamenta (EP) mītnes, Strasbūrā un Briselē, ir neracionāls lēmums,….(..)
Jau ziņots, ka “ceļojošais cirks”, kā tas dažkārt tiek dēvēts, saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas pagājušā gada aprēķiniem nodokļu maksātājiem izmaksā aptuveni 114 miljonus eiro gadā. 3000 līdz 4000 cilvēku, arī 800 EP deputāti, viņu administratīvie darbinieki un tulki katru mēnesi dodas uz Strasbūru, lai tur pavadītu vienu nedēļu. Viņi izmanto Strasbūras birojus tikai 317 dienas gadā, tomēr Strasbūras parlamenta ēkai, lai tā varētu funkcionēt, ir vajadzīgi 100 pilna laika darbinieki.
Amatpersonu pārvadāšanai tiek nolīgti divi ekspresvilcieni, bet kurjerdienests pārved vairākus tūkstošus kastu ar dokumentiem. Kaut arī daudziem EP deputātiem nepatīk šie pārbraucieni, turklāt viņi bažījas, ka izšķērdība vairo vēlētāju neuzticību, pārmaiņas ir maz ticamas.”
Manuprāt, mums Latvijā daudz kas norit vien teorētiski. Piemēram, Saeimas komisijas, kam pienākums būtu NEVIS tikai aplūkot esošo likumdošanu un to papildināt, bet saprast arī līdzšinējās sistēmas lietderību! Skandināvijā, kur būts vairāk, reti kurš varētu būt apmierināts ar valdību (valdības liktenis), bet tikpat reti kurš teiks, ka Parlaments vai valdība ir pieņēmis ļoti šauru interešu vadītus noteikumus… Latvijā reti tiek veikta kādas nozares vai jomas darbības analīze. Mēs lasām Bičkoviča kritiku, bet nemeklējam cēloņus. Mēs lasām pūcēšanos par KNAB, bet neskatāmies, ka tam ir citi pamati. Mēs klausāmies, kā ierēnis vai ministrs savu stāstu sāk ar to, kas noteikts likumā. Tas nav normāli! Tiesībsargs reiz labi teica – Valsts nev veidota budžeta ietvaros. Valsts nav veidota arī likuma ietvaros – tā ir ap 2 miljonu cilvēku dzīve un ir svarīgi tai būt, notikt un šodien… Ja žurnālists atrod, ka deputāts ko pārkāpis, bet nemana, cik likums ir muļķīgs, darbs ir slikti veikts. Ja mēs nemitīgi lasām par kontrabandu (jau gadiem), tad ir skaidrs, ka nevis ķērēji labi strādā, bet mums ir citas shēmas. Utt. Mums ir X piemēri, kur amatos esoši pilsoņi pasaka dīvainas lietas, bet mediji klusē… Tātad…
Galvenā doma, kas top arvien svarīgāka, – vai žurnālista darbā pamatu pamats ir informācija un analīze, vai par to apsolītā samaksa… Vārds “pārliecība” jau pasen iet roku rokā ar apmaksātu paviršību… Profesionalitāte? Kā to mēra… Jo – diemžēl – ir daudz nozares, kas skartas netiek vai ko “nav piedienīgi” skart, vai arī tas var trāpīt it kā aplamās interesēs… Kur īstais ceļš… ?
Jocīgākais ir tas, ka – pamatoti un bargi kritizējot politiķus, visi, žurnālistus ieskaitot, nemitīgi atsaucas uz šo pašu politiķu pieņemtajiem likumiem. Te ir milzu pretruna, kam, protams, mistiskas drošības vārdā neviens klāt neķeras… Lai arī lieta vienkārša – cik un kādu personu apmaksātus vai nopirktus likumus mēs esam spiesti pildīt joprojām??? Kāds to pēta?
Esošajā sistēma “bezmaksas” likumi ir tikai uz “papīra”:
“Politika nav iedomājama bez interešu dažādības. Tieši tādēļ eksistē tik daudz politisko partiju, nevalstisko organizāciju un apvienību, kas cīnās par varu un ietekmi uz lēmumu pieņemšanas procesu. Interešu dažādība un vēlme tās īstenot ir visciešāk saistīta arī ar lobismu, tā darbības mehānismiem un iespējamām sekām.” Lobisms: interešu aizstāvība, nevis korupcija
Manuprāt, patreiz samērā svarīga lieta, kura būtu jārisina žurnalistu asociācijām, un, iespējams, arī demokrātisko Rietumu parlamentiem, reāli nodalīt žurnālistiku no propagandas un žurnālistus no propagandistiem.
Saprotams, ka, sakarā ar Krievijas izvērsto masīvu propagandas, naida un melu kampaņu visā pasaulē, ar savu mēdiju palīdzību, kurai netiek taupīti līdzekļi, un, kura, par nelaimi, arī atrod dzirdīgas ausis, un negatīvi ietekmē diezgan daudzus nenobriedušus prātus.
Žurnalisti dem. pasaulē bauda zināmas privilēģijas, vārda un preses brīvība tiek aizsargāta ar likumu, un visu to izmanto Krievijas propagandisti, no vienas puses, baudot Rietumu brīvības, turot naudu Rietumu bankās, pērkot Rietumos īpašumus, viņi, no rīta līdz vakaram, melo par visu, kas attiecas uz Rietumu dzīvesveidu, notikumiem, ar mērķi izraisīt naidu pret tiem pašiem Rietumiem, par Krievijas situācijas atspoguļojumu pat nepieminot.
Tāpēc būtu jāizstrādā konkrēti kritēriji, kas ir žurnālistika un žurnālisti, un kas ir propaganda un propagandisti, uz žurnālistiem jāatiecas visām vārda un preses brīvības privilēģijām, propagandistiem viss tas būtu jāatņem.
Pagaidām Rietumi to visu izprot stipri dogmātiski, kā mantru atkārtojot tās dogmas par vārda brīvību, un attiecinot tās gan uz žurnālistiem, uz ko tas princips, neapšaubāmi, attiecas, gan uz propagandistiem, uz ko to attiecināt nevarētu nekādā gadījumā, un Krievija to ciniski izmanto, tai pat laikā, par Rietumiem smejoties, un savā valstī visu to pilnīgi likvidējot.
Komentāri (20)
dzeris49 02.05.2015. 17.05
Latvija ir tipiska birokrātiska valsts, kur “papīri” svarīgāki par realitāti.
Un tas tiek uzspiests no augšas līdz apakšai, nav svarīgi reāli darbi, svarīgas pareizi noformēti papīri, “papīru” kļust arvien vairāk, jebkurš, kaut nelielas, iestādes vadītājs, to pateiks, un sakara ar realitāti kļūst arvien mazāk.
Galvenais, lai “uz papīra” viss būtu pareizi, vienas nelielas pašvaldības iestādes vadītāja, ko es pazīstu, nesen lika pārrakstīt visas atskaites par benzīna izlietošanu, utt., utt., jo uzzināja, ka VK tam piekasās, visa iestāde strādāja nedēļu, lai to darītu, tagad pat par katru trimmeri jāraksta atskaite, tāpat, kā milzīgi papīri par katru iegādāto rezerves daļu vai veļas pulvera paku strādnieku spec. apģērba mazgāšanai, ir pieņemts darbā cilvēks, kas, faktiski, nodarbojas tikai ar to.
Tie, protams, sīkumi, bet, tas ir princips, kā tiek kārtotas lietas Latvijā.
1
edge_indran > dzeris49 03.05.2015. 00.25
———
Līdz “Eiropas līmenim” vēl neesam tikuši, jeb “demokrātija nav bezmaksas”:
“Divas Eiropas Parlamenta (EP) mītnes, Strasbūrā un Briselē, ir neracionāls lēmums,….(..)
Jau ziņots, ka “ceļojošais cirks”, kā tas dažkārt tiek dēvēts, saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas pagājušā gada aprēķiniem nodokļu maksātājiem izmaksā aptuveni 114 miljonus eiro gadā. 3000 līdz 4000 cilvēku, arī 800 EP deputāti, viņu administratīvie darbinieki un tulki katru mēnesi dodas uz Strasbūru, lai tur pavadītu vienu nedēļu. Viņi izmanto Strasbūras birojus tikai 317 dienas gadā, tomēr Strasbūras parlamenta ēkai, lai tā varētu funkcionēt, ir vajadzīgi 100 pilna laika darbinieki.
Amatpersonu pārvadāšanai tiek nolīgti divi ekspresvilcieni, bet kurjerdienests pārved vairākus tūkstošus kastu ar dokumentiem. Kaut arī daudziem EP deputātiem nepatīk šie pārbraucieni, turklāt viņi bažījas, ka izšķērdība vairo vēlētāju neuzticību, pārmaiņas ir maz ticamas.”
http://www.delfi.lv/news/eiropa/zinas/vaidere-divas-ep-mitnes-ir-neracionals-lemums.d?id=45910731#ixzz3Z1E1L6Rt
0
Mantrausis 02.05.2015. 09.44
Manuprāt, mums Latvijā daudz kas norit vien teorētiski. Piemēram, Saeimas komisijas, kam pienākums būtu NEVIS tikai aplūkot esošo likumdošanu un to papildināt, bet saprast arī līdzšinējās sistēmas lietderību! Skandināvijā, kur būts vairāk, reti kurš varētu būt apmierināts ar valdību (valdības liktenis), bet tikpat reti kurš teiks, ka Parlaments vai valdība ir pieņēmis ļoti šauru interešu vadītus noteikumus… Latvijā reti tiek veikta kādas nozares vai jomas darbības analīze. Mēs lasām Bičkoviča kritiku, bet nemeklējam cēloņus. Mēs lasām pūcēšanos par KNAB, bet neskatāmies, ka tam ir citi pamati. Mēs klausāmies, kā ierēnis vai ministrs savu stāstu sāk ar to, kas noteikts likumā. Tas nav normāli! Tiesībsargs reiz labi teica – Valsts nev veidota budžeta ietvaros. Valsts nav veidota arī likuma ietvaros – tā ir ap 2 miljonu cilvēku dzīve un ir svarīgi tai būt, notikt un šodien… Ja žurnālists atrod, ka deputāts ko pārkāpis, bet nemana, cik likums ir muļķīgs, darbs ir slikti veikts. Ja mēs nemitīgi lasām par kontrabandu (jau gadiem), tad ir skaidrs, ka nevis ķērēji labi strādā, bet mums ir citas shēmas. Utt. Mums ir X piemēri, kur amatos esoši pilsoņi pasaka dīvainas lietas, bet mediji klusē… Tātad…
1
edge_indran > Mantrausis 02.05.2015. 10.42
———
25 gados neo-liberālisma ideoloģijas ieviesēji ir ražīgi pastrādājuši, tāpēc rožkalnes u.c. veinbergas var pamatoti lepoties ar sasniegto:
“Cilvēki tiek vāji informēti par pasaules būtiskām lietām, – viņi tiek izklaidēti „līdz nāvei”, bet netiek izglītoti.” http://www.1br.lv/kapec-latviesi-neapzinas-ka-pasaule-mainijusies-intervija-ar-sandru-veinbergu/
https://www.youtube.com/watch?v=Mr-k2LzY96k
0
Mantrausis 01.05.2015. 08.56
Galvenā doma, kas top arvien svarīgāka, – vai žurnālista darbā pamatu pamats ir informācija un analīze, vai par to apsolītā samaksa… Vārds “pārliecība” jau pasen iet roku rokā ar apmaksātu paviršību… Profesionalitāte? Kā to mēra… Jo – diemžēl – ir daudz nozares, kas skartas netiek vai ko “nav piedienīgi” skart, vai arī tas var trāpīt it kā aplamās interesēs… Kur īstais ceļš… ?
Jocīgākais ir tas, ka – pamatoti un bargi kritizējot politiķus, visi, žurnālistus ieskaitot, nemitīgi atsaucas uz šo pašu politiķu pieņemtajiem likumiem. Te ir milzu pretruna, kam, protams, mistiskas drošības vārdā neviens klāt neķeras… Lai arī lieta vienkārša – cik un kādu personu apmaksātus vai nopirktus likumus mēs esam spiesti pildīt joprojām??? Kāds to pēta?
2
edge_indran > Mantrausis 01.05.2015. 11.47
———
Kādas problēmas pētīt digitalizācijas laikmetā?! Patiesība tak’ ir tepat blakus – viena klikšķa attālumā.
http://fc06.deviantart.net/fs70/f/2011/025/e/9/the_truth_is_out_there_by_skpltnk-d380eri.gif
0
edge_indran > Mantrausis 01.05.2015. 11.52
——-Mantrausis:”(..) Lai arī lieta vienkārša – cik un kādu personu apmaksātus vai nopirktus likumus mēs esam spiesti pildīt joprojām??? Kāds to pēta?”
===============================================================================
Esošajā sistēma “bezmaksas” likumi ir tikai uz “papīra”:
“Politika nav iedomājama bez interešu dažādības. Tieši tādēļ eksistē tik daudz politisko partiju, nevalstisko organizāciju un apvienību, kas cīnās par varu un ietekmi uz lēmumu pieņemšanas procesu. Interešu dažādība un vēlme tās īstenot ir visciešāk saistīta arī ar lobismu, tā darbības mehānismiem un iespējamām sekām.” Lobisms: interešu aizstāvība, nevis korupcija
http://providus.lv/article/lobisms-interesu-aizstaviba-nevis-korupcija
0
dzeris49 01.05.2015. 08.55
Manuprāt, patreiz samērā svarīga lieta, kura būtu jārisina žurnalistu asociācijām, un, iespējams, arī demokrātisko Rietumu parlamentiem, reāli nodalīt žurnālistiku no propagandas un žurnālistus no propagandistiem.
Saprotams, ka, sakarā ar Krievijas izvērsto masīvu propagandas, naida un melu kampaņu visā pasaulē, ar savu mēdiju palīdzību, kurai netiek taupīti līdzekļi, un, kura, par nelaimi, arī atrod dzirdīgas ausis, un negatīvi ietekmē diezgan daudzus nenobriedušus prātus.
Žurnalisti dem. pasaulē bauda zināmas privilēģijas, vārda un preses brīvība tiek aizsargāta ar likumu, un visu to izmanto Krievijas propagandisti, no vienas puses, baudot Rietumu brīvības, turot naudu Rietumu bankās, pērkot Rietumos īpašumus, viņi, no rīta līdz vakaram, melo par visu, kas attiecas uz Rietumu dzīvesveidu, notikumiem, ar mērķi izraisīt naidu pret tiem pašiem Rietumiem, par Krievijas situācijas atspoguļojumu pat nepieminot.
Tāpēc būtu jāizstrādā konkrēti kritēriji, kas ir žurnālistika un žurnālisti, un kas ir propaganda un propagandisti, uz žurnālistiem jāatiecas visām vārda un preses brīvības privilēģijām, propagandistiem viss tas būtu jāatņem.
Pagaidām Rietumi to visu izprot stipri dogmātiski, kā mantru atkārtojot tās dogmas par vārda brīvību, un attiecinot tās gan uz žurnālistiem, uz ko tas princips, neapšaubāmi, attiecas, gan uz propagandistiem, uz ko to attiecināt nevarētu nekādā gadījumā, un Krievija to ciniski izmanto, tai pat laikā, par Rietumiem smejoties, un savā valstī visu to pilnīgi likvidējot.
0