Sprīdītis laimes zemē

23

Komentāri (23)

Mantrausis 26.01.2015. 14.20

Vienā ziņā ir patīkami, ja (kaut pēc 10 gadiem) līdzpilsoņi soli pa solim pamana procesus, kas rada problēmas dzīvē un sadzīvē.

Darbs, šķiet, joprojām būs daudzu lietu pamats – roc, pļauj, slauki, būvē, glezno vai saceri. Tikai viena aplamība bus gan – jo darbā vairāk vajag fizisko vai saprāta spēku, jo mazāk to novērtē. Daudzi, kas lemj vai izpilda lemto, nekad dzīvē nav strādājuši (piedodiet, no skolas sola par ierēdni – ne zināšanu, ne jēgas – kas tas par darbu). Bet saņem pietiekami. Par neko. Un kontrolē, jo likums tā nosaka.

Protams, visu nevajag norakstīt uz pārvaldes pleciem, jo šepat pie tālruņa aparāta sēž šķīsti un kārtīgi vēlētāji – ģimenes galdu kopējas sievas un medibas ejoši pensionēti vīri, kas bargi norās: Tu, nekritizē Āboltiņu, Bērziņu, Straujumu, Ķirsi, Lejiņu vai Vilciņu – viņu amats cienāms un slavināms, jo Amats.

Taču brīdī, kad, kā reiz līdzīgi rakstīja Agata Kristi, pamanīsim, ka nevis kaimiņiene runā, ka valstī pārvaldoņi ir pagalam nekompetenti, bet tas tā nudien arī ir, varbūt “pilis un torņi grūs” (pārnestā nozīmē) un soli pa solim še ielavīsies prasmes un saprāts.

Strādājam un gaidām. Mazliet.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam