Latvijas jauniešu psihiskā veselība

A es par ko? Labi skan – integrēsim, palīdzēsim iekļauties sabiedrībā. Kā mēs varam kādam slimam cilvēkam palīdzēt iekļauties, ja pat veselie veselos brīžam sit, pazemo un vajā un neviens ne par ko neatbild. Skolotājam uzveļ baru ar hormonu plosītiem pusaudžiem vai videospēlēs mītošiem bērniem un tagad pieliks klāt pēl pāris psihiski slimos, kādu garīgi atpalikušo, kādu narkomānu – un kas reāli atbildēs, ja kaut kas notiks? Kas kontrolēs situāciju? Kā galu galā vispār parastam bērnam iegūt izglītību šādā zoodārzā?

īstenībā visam tam ir arī otra puse- ja gribam palīdzēt psihiski slimajiem iekļauties sabiedrība, bandītus audzināt, tos neizolējot no sabiedrības, tad tas notiek uz veselo bērnu rēķina. Citiem vārdiem “normālais” bērns tiek sodīts par to, ka ir normāls, jo viņam ikdienā jāpacieš psihopāts vai tāds, kas piekauj klasesbiedrus,atņem naudu un izplata narkotikas. Par pēdejo kategoriju ir īpašs stāts, pazītu tēvu, kas savu meitu pārcēla citā skolā, jo klasē bija bandīts, kas terorizēja visu klasi, psihologs un sociālais pedagogs “par to parunāja”, bet ticis aiz durvīm ,viņš piekāva nākošo… Tēvs saprata, ka cita skola ir vienīgā izeja…Gaidīt, ka kādu nositīs, un tad tiks kolonijā, likās bīstami. (Jo tā ir vienīgā reālā izeja, kā tikt no tāda vaļā) Mūsu humānā pedagoģija neko nevarēja izdarīt “jo arī kauslis ir jāiekļauj normālā sabiedrībā, jāaudzina… “. Tāpēc mans aicinājums : saudzēsim “normālos” un neļausim darīt pāri viņiem!

ļoti vienkāršs jautājums – vai autorei ir pašai vismaz 5 gadu PRAKTISKA pieredze darbam skolā un klasē ar tādiem skolniekiem “ar novirzēm”?

zinu ka tuuliit dabuušu miinusus , kad boļševiku laikos bija muļķu skolas , tad ar mašiinaam muļķus uz ielaam nevareeja sastapt , jo to skolu absolventiem autovadiitaaja tiesiibas nebija pieejamas , tagad kas daraas uz ielaam , es ikdiena ļoti daudz pavadu pie auto stuures , ir ko redzeet.

Trakie arī dažādi – viens griež vēnas sev, cits ar nazi uzbrūk kaimiņam. Kurš to bērnu galvās ielīdīs un sacels trauksmi, kad viņiem balsis sāks teikt lai izdur aci solabiedram? Kurš atbildēs, ja notiks nelaime? Skolotājs? Skola? Kurš? Kurš atdos veselību piekautam vai sakropļotam bērnam? Jau tagad ieliek parastā klasē ar aids slimu bērnu un neviens klasesbiedrs par to nedrīkst zināt. Tāda ir mūsu iekļaujošā izglītība. Un kad notiks nelaime, vainīgs būs skolotājs vai kāds cits mazais gariņš kuru varbūt atlaidīs no darba, ne jau tie kas silda d..sas augstos krēslos, izdomā kārtējos kretīnismus un saņem par to labu naudu. Visa tā jūsu iekļaujošā izglītība ir kārtējā izdevumu optimizācija, tas pat zirgam sakidrs.

Šodien gāju pa ielu un mazas dzeltenas lapiņas krita kā lielas lietus lāses. Un man pretī nāca jauna meitene – tāda tieviņa – koši rozā jaciņā un melnās piegulošās biksēs. Savu labo kāju viņa bija spiesta pievilkt – tā bija izliekta , izvirzīta uz āru. Kad mēs satikāmies, es ieskatījos viņas sejā. Un viņas skatiens bija kā kautrīgs, kā vainīgs, kā draudzīgs, samulsis. Tas man it kā teica – piedod, es tur neko nevaru darīt, tā tas ir ; bet nav jau tik traki, tā vienkārši ir.

Tik jauna meitene, baltu sejas ādu un lielām rudens zāles zaļuma krāsas acīm ….

Jā…

Starp citu, kad jaunībā pirmoreiz nokļuvu ārzemēs – rietumu ārzemēs – mani pārsteidza daudzie cilvēki ratiņkrēslos. Man neērti atzīt kā es par to brīnījos. Tikai tagad saprotu – ka mums jau tas pats skaits tādu cilvēku – tikai – ieslogoti.

Un vēl – arī par to jau esmu daudz rakstījusi – psihoneiroloģiskajās slimnīcās nav ebreju tautības pacientu. Viņu ģimenes prot pašas par savējiem parūpēties.

Jā un vēl kā es domāju. Labajā pusē ir bilde ar deputātu Krēsliņu, kurš savulaik nolika mandātu, kad viņa dēlu aizturēja ar spaisu un kā es nopratu – tagad viņš atkal ir ievēlēts un atkal būs deputāts.

Un tad ir jautājums – cik vesela ir pati sabiedrība. Visas sabiedrības psihiskā veselība.

Es pirmoreiz no alkohola noreibu 18 gadu vecumā, kad augustā mums bija klases vakars – kā toreiz to saucām. Kā ir tagad? Meitenes un puiši stāsta,ka lietojot tabletītes , jo tas viņiemm palīdzot atraisīties, būt sociāli atvērtiem un viegli kontaktējamiem.

Bet tā visa šļura gāžas pāri viņu smadzenēm, reproduktīvajiem orgāniem utt. Un tad tādiem dzimst bērniņi, un tad eksministrei Circenei ir darba pilnas rokas ar mākslīgo apaugļošanu.

Bet jau diskusija par abortiem parādīja , ka deputātiem tas ir pie kājas – sabiedrības veselība, bērnu labklājība – brēkt – aizliegt abortus un tad piemēram, nelikties ne zinis, kad Latvijas bērniem maina personas kodus un viņus kā tādus lopus pārdod uz ārzemēm – kuru tas interesē, vai ne. Vai par jau manis minētajiem bāreņiem, kurus nodod – vai pārdod, es jau klāt nestāvēju pedofīliem izvarošanai un tad tie paši onkas un tantes atkal to bērnu sūta uz kādu bērnu namu, kamēr atradīs jaunu noņēmēju.

Ko lai saka – sūdīgi ar to psihisko veselību es domāju, baigi sūdīgi tomēr.

Protams,ka pareizi būtu integrēt visus jauniešus – gan ar fiziskiem, gan garīgiem traucējumiem. Par to jau tā kā nav strīdi.

Strīdi ir par to, vai mūsu sabiedrība var atļauties būtu vesela.

Jo – tas maksā naudu – pedagoģiskā personāla apmācīšana, medicīnas personāla nodrošināšana un protams, nav normāli ne no viena aspekta,ka klasēs ir pāri par 30 skolēniem. Var to prasīt, bet nedomāju,ka ir reāli , lai pedagogs tādā klasē spētu gan mācīt, gan sekot līdzi situācijai.

Citiem vārdiem – neesam nekam tādam gatavi.

Jauniešus ar psihiskām saslimšanām jāapmāca specskolās, nevis parastajās izglītības iestādēs. Gotharda piemērs lai ir labs tam apliecinājums:

Skolēns trīsreiz piekauj klasesbiedru http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/514815-skolens_trisreiz_piekauj_klasesbiedru_direktors_nerikojas