Post scriptum: Postmodernisma gūstā

Ābeltiņas kundze savā verbālajā savārstījumā tā arī neko prātīgu nepateica. Man patīk klasika, tomēr kultūra un māksla nedrīkst stagnēt! Visam jābūt līdzsvarā. Noliedzot postmodernismu mēs noliedzam paši sevi.

Nu man tik viennozīmīgs viedoklis par operu modernizācijām nav.

1. Par Mazepu …Nu lai arī Marija bija vannā, tomēr tas ir operas iestudējums, kurš mani paņēma emocionāli kā neviens cits. Tā aina ar Kočubeja pratināšanu/spīdzināšanu- Mani paņēma personīgi.Blakus sēdēja mana māsa, paskatījos-slauka asaras…Par vecopapu domāji?-Jā…- viņa atbildēja…Viņš gāja cauri NKVD nometnēm, pratināšanām…Es neatceros, ka es operā, kas tomēr ir nosacīts žanrs, tik ļoti būtu bijis emocionāli iekšā kā toreiz.Šaubos, vai klasisks iestudējums mani būtu tā uzrunājis.

Un režijā izmantotie revolūcijas, kara , golodomora kadri, soda aina-sievietes skrien un tomēr nepagūst…Svešas varas un ietekmes, ierēdņi, oligarhi un algotņi…Kaut kā ļoti sasaistās ar šodienas Ukrainas aktualitātēm…Тиха украинская ночь…

2.Par Viesturu Kairišu

Viņš ir tāds, kāds ir. Tādu talantu Dievs viņam ir devis, un tādu viņam ir jāatstrādā. Nu nebūs viņam nekad smuki un korekti iestudējumi…Nebūs.

Jo talants!Bet apakšā Kairišam vienmēr ir izteiktas humānisma idejas un tīra estētika, tur nekad nebūs plika skandalozitāte. Viņa talants ir Augstās traģēdijas talants, es šaubos, ka Kairišs būtu spējīgs tikt galā ar salonkomēdiju. Tas nav viņa ceļš un misija.

Un, manuprāt, režijas kvalitāti nenosaka iestudējuma stils-klasisks, modernizācija, postmodernisms, bet tikai un vienīgi režisora talants.

Un ja godīgi, tad pēdējo starptautisko politisko aktualitāšu gaismā es Kairiša Vāgnera interpretācijas saprotu daudz labāk. Viņa mākslinieka intuīcija vienkārši mazliet apsteidz savu laiku. Tā jau ar tiem talantiem mēdz notikt.

Tas, ka viss tas saucamais ,,modernisms” un vēl jo vairāk ,,postmodernisms” Eiropā ir nācis kopš žīdu deģenerātu dominances, par to autorei vajadzēja rakstīt. Tas jo sevišķi izpaužas ,,postmodernismā”, kas ir tīrā žīdu ņirgāšanās par Balto cilvēku, kristiešu kultūru un mākslu.

Tāpēc jau tik nežēlīgi tiek kropļots un izņirgāts Richards Vāgners, kura darbu mīlēja un atbalstīja Adolfs Hitlers, no kura žīdiem vēl tagad bikses trīc. Bet reiz nu viņi ir tikuši pie varas, tad ja nevar atriebties Hitleram,tad vismaz atriebjas Vācu Kultūrai un Richardam Vāgneram.

Tas ir nožēlojami ka latvietis, tāds kā Žagars ir pirmais palīgs šīm žīdu cūcībām pret mūsu rasi un mūsu kultūru. Nepietiek jau ar to, ka visas Eiropa tagad klanās žīdu priekšā, mkuri ir lielākie ģēniji tieši iekš tā, lai sabojātu visu kas ir skaits un vērtīgs ar savu deģenerāciju, pornogrāfiju un citām žīdiskajām cūcībām. Autore pati nezin, par ko raksta, bet ja arī zin, tad izliekas, ka nezin.

No marxistiska viedokļa izklausījās viņas vērtējums par Jevgeņijs Oņegins, kur Tatjana itkā esot cietusi no ,,ledainās atmosfēras aristokrātijas aprindās”. Tas nu gan ir klasiskais piemērs kā kaut ko vērtēt no žīdiskās marxisma ,,šķiru cīņas” aspekta.

Truli.

Vispār jau nopietnas zinātnieces rakstam, manuprāt, vajadzēja būt nevis par vai pret kauč ko, bet gan par zināma balansa saglabāšanu starp mākslas izpausmes veidiem. Tad būtu apmierināta konservatīvākā skatītāju daļa, kam piedāvātu druscin post (gavēnis no klasikas) un avangardisti (kas atrāvušies no pamatkara[gara]spēka), kas apjēgtu, no kurienes viņu firmas mētāšani kājas aug.

Bet par pieskaršanos kultūras sfairai redakcijai žetons, kā teica manā jaunībā!

——-Renāte Ābeltiņa:”Lai gan Marģera Zariņa postmodernais romāns „Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata” tika izdota 1973. gadā (un tās fantastiski groteskās formas dēļ komunistiskās partijas Centrālkomitejas cenzūra nesaprata, ka tas vērsts pret padomju īstenību un kultūru)”

==============================================================================

Marģerim Zariņam, Leonīdam Leimanim un daudziem citiem,kas pēc 1940.g.17.jūnija uzsāka savas radošās gaitas – nu ļoti paveicās, ka ne ceka,ne čeka daudz ko nesaprata:

“В 1983 году Юрий Андропов признался, что мы до сих пор не поняли советской системы. Так вот, мы не понимаем ее до сих пор.” http://zinoviev.info/wps/archives/60

p.s. R.Ābeltiņas kundzes aicinājums “atgriezties” vedina uz secinājumu – 4.maija repubļikas post-modernisti nav apjēguši ar 18.novembra republikas modernistiem notikušo:”Starp inteliģenci un tautu izaugusī siena izraisīja pašu briesmīgāko radošā darbinieka traģēdiju: garīgu nīkuļošanu,” tā V.Lācis savā epopejā “Vētra”.

Lai nu no Renātes Ābeltiņas “spalvas kāta” Dieva ausī un patiešām postmodernistiskā vakstīšanās pazustu no (vismaz) LNO skatuves. Pareizi jau ir, ka žēl jaunatnes. Ne tikai tādēļ, ka tā neredz operas visā to iespējamā krāšņumā, bet tiek mērķtiecīgi virzīta turp, kur “nabadzīgie garā, kas, sevi projām sviežot, laimīgs”… Žagars meklējot sev vietu un ienākumu avotu EP? Ak, jē. Vai tad tur trūkst avantūristu? jeb viņš tieši tāpēc grib pie sev radniecīgiem avantūristiem, kur netraucēti varētu vienkārši eksistēt?

Ļoti jauks raksts. Paldies. Es gan vienmēr uz Operu esmu devusies, lai pirmkārt klausītos mūziku. Un postmodernais diskurss par to, vai šodien ēst kartupeļus vai rīsus, man jau sen apnikās. :) Mani gan uzmanīgu darīja Zigmara Liepiņa vēlme tagad studēt, teiksim, Figaro kāzas latviski, lai “vienkāršā tauta” saprastu…?! (Vēl tikai Raivis Dzintars prezidenta ložā, un tad pavisam latviski tautisks gars parādītos. hahah!) Come on! Es neesmu ēdusi varžu kājiņas Parīzē, bet labi saprotu Figaro kāzu sižetu. Ja nesaprotu, pirms izrādes varu izlasīt.

Riharda Vāgnera tetraloģijas “Nībelunga gredzens” pirmās daļas – operas “Reinas zelts” atjaunojums Latvijas Nacionālajā operā Viestura Kairiša iestudējumā

———————————-

Reinas zeltu taču iestudēja vācu režisors, nevis Kairišs…

“Patiesa jaunrade”, “darba galvenā ideja” – mati ceļas stāvus, to dzirdot. Vecmodīgs, autoritārs un konservatīvs viedoklis.

Prieks, ka beidzot Latvijas medijos parādās profesionāls viedoklis par to, kāpēc man jau vairākus gadus metas pumpas no kārtējās bezjēdzīgās pārnešanas 60-o vai 80-o gadu estētikā tikai tāpēc, lai sajūsminātu publiku. Andrejs Žagars ir ražojis šo vēl joprojām Eiropas lielajās skatuvēs pieprasīto žanru un tādējādi, protams, darījis LNO zināmu, bet jaunrades un, galvenais, vēstījuma tur nereti ir maz.

Neticami.IR runā par mākslu.Bija jau ar pēdējais laiks.

Ar to arī visus apsveicu.

Dažos uzvedumos darbība daļēji notiek gultā

======================

Un tas ir labi.