”Patiesi nopietna ir tikai viena filozofijas problēma…”
Saistītie raksti
Labsajūta /
6. novembris
Pārprastā apzinātība
Analīze /
3. novembris
Radošie ļaundari
Dzīve /
30. oktobris
Esmu dzīva, man viss izdosies!
Leģenda /
30. oktobris
Dāma
Labsajūta /
16. oktobris
Kāpēc peldēt aukstumā?
Komentāri (21)
Elza Jēkabsone 06.09.2013. 00.43
Lai mazinātu pārpratumus, vēlos paskaidrot, ka eitanāzijas un pašnāvības saistība šeit pamatota ar K. Langina rakstu. Viņš min, ka eitanāzijas pretinieki izsaka bažas par to, ka tās legalizēšana varētu izraisīt masveida šāda veida nāves pieprasījumu, īpaši no depresijas slimnieku puses. Mana nostāja pret eitanāziju pagaidām vēl ir miglā tīta, jo diskusija par to nebija mērķis.
Runājot par ´´personības suverenitātes izpausmes augstāko formu´´ – manuprāt, nav pieļaujams, ka psihiski slimi indivīdi (kādi visbiežāk ir pašnāvību veicēji), pakļaujas mirkļa iespaidam izbeigt ciešanas pašnāvībā, no kurām varētu atrast citu izeju. Pašnāvības bieži tiek veiktas impulsīvi, tas var būt kā izmisīgs sauciens pēc palīdzības, kura ne vienmēr tiek atrasta, jo negribot beidzas letāli. Cilvēki līdz pat pēdējam svārstās starp vēlmi nomirt un dzīvot. Tas nozīmē, ka viņus IR iespējams pārliecināt par pretējo.
Raksta mērķis ir pievērst cilvēku uzmanību garīgās aprūpes trūkumiem Latvijā un mazināt stigmatizāciju pret psihiski slimiem indivīdiem.
0
gundega_heiberga 30.08.2013. 17.19
Pašnāvība ir personības suverenitātes izpausmes augstākā forma. Cilvēkaam, kurš savā artiķelī izmanto vārdu FILOZOFIJA, neklātos nepastarpināti pieminēt komunālos maksājumus.
0
Kristīne 28.08.2013. 23.28
“tipisks piemērs augsta individuālisma valstu domāšanai – katrs pats var izlemt savu likteni”
===
Autore atšķirībā no pašas gānītajiem “nekompetentajiem” medijiem sevi šajā gadījumā pozicionē kā hronisku sadisti, kas vēlas, lai cilvēki pret viņu pašu gribu dzīvotu pat tad, ja dzīve viņiem faktiski vairs nozīmē vien objektīvi nosakāmas fiziskas un garīgas ciešanas… Pretīgi.
0
Ieva 28.08.2013. 13.20
Vispār jau tēma interesanta. Vai cilvēks ir jāsargā no viņa paša? Ja jāsargā, tad cik daudz? Cik pieļaujam ir sabiedrības iejaukšanās indivīda iekšējā pasaulē? Vai cilvēks ir tiesīgs par sevi izlemt vai nav?
Cita lieta ir vide, kas pie tā noved. Un te nu es gribu teikt, ka ne mūsu apkārtne, ne valsts, ne apkārtējie to nestimulē, tā visdrīzāk ir apstākļu sakritība, cilvēka emocionālais stāvoklis, kas pie tā noved. Nelaimīga mīlestība, dzērumā sastrādāts muļķības, paša slinkums, slimības.
1
gundega_heiberga > Ieva 30.08.2013. 20.28
Absolūti, +.
0
daks_klave 27.08.2013. 18.58
yopcix ->
Ir vēl viens iemesls, kamdēļ attīstītajās valstīs ir augstāks pašnāvību līmenis. M. Voračeks savā 2007. gada pētījumā par 26 Eiropas valstīm atrada nozīmīgu pozitīvu korelāciju starp vīriešu un sieviešu inteliģenci un pašnāvību īpatsvaru – neatkarīgi no kopējiem dzīves kvalitātes apstākļiem katrā noteiktā valstī. Šis rezultāts apstiprināja iepriekšējos pētījumos rastās sakarības, sīkāk skat. šeit: http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/18175492
Voračeks nav pirmais, kurš ir novērojis šo sakarību; Kā ir teicis Erensts Hemingvejs (kurš, protams, beidza savu dzīvi ar pašnavību 1961. gadā), “Happiness in intelligent people is the rarest thing I know”.
Ja kādam rodas interese izlasīt plašāku un neitrālāku rakstu par šo tēmu, mans ieteikums (angļu val.): http://www.thedailybeast.com/newsweek/2013/05/22/why-suicide-has-become-and-epidemic-and-what-we-can-do-to-help.html
1
ineta_rr > daks_klave 30.08.2013. 17.52
Absolūtie izdevumi transportam gadījumā arī nekorelē ar pašnāvībām? Bet saldumu patēriņš? Nu vismaz ieguldījumi attīstībā un inovatīvās tehnoloģijās taču nekorelē? Un ceļojumu skaits 10 gadu laikā?
Ja kāds nesaprata, dzīves līmenis arī korelē ar pašnāvību skaitu, līdz ar to korelē arī viss pārējais, kas saistīts ar dzīves līmenī. Protams, ir visādi no vistas paspārnes izrauti paņēmieni, kā var mēģināt pārbaudīt, cik jaušā vai nejauša ir korelācija, bet pagaidām izklausās pēc (neprofesionālas/apzinātas) sagadīšanās.
Tāpat korelē arī daudzas citas lietas, piemēram, veselības aprūpes kvalitāte, policijas uzticamība, attālums no ekvatora vismaz, ja pareizi izvēlas kopu. Sagaidāms, ka korelācija ar citiem nāves iemesliem kopumā būtu negatīva.
0
lindapastare 27.08.2013. 11.18
Atbildot dzerim par to, kādēļ tieši attīstītajās valstīs ir augsts pašnāvību līmenis. Vispārīgi dzīves kvalitāte nav objektīvs lielums – nevar teikt, ka, ja tev pieder (vai ir pieejams) tas, tas un tas, tad tava dzīve ir OK. Tas ir relatīvs lielums – OK ir tad, ja tev ir VISMAZ tik pat daudz kā taviem radiem, draugiem un kaimiņiem. Ja tā nav, tad neatkarīgi ne no kā tu jūties slikti un patiešām var iestāties depresija.
Vēl lielāka problēma ir tā, ka, neko nedarot, tavs dzīves līmenis automātiski krītas. Vai, precīzāk sakot, citiem, kas aktīvi rosās, tas kāpj. Īpaši izteikti tas ir postpadomju valstīs. Tiem cilvēkiem, kas slavē “vecos laikus”, pašlaik pieder tik pat vai pat vairāk kā tajos laikos, bet problēma ir, ka daudziem apkārt nu jau pieder daudz, daudz vairāk. Līdz ar to “atpalicēji” jūtas totāli nabagi un, loģiski, rodas depresija.
Somālijā, piemēram, visi ir vienādi sliktā situācijā neatkarīgi no darbaspējām, tādēļ tur, ikdienas nāves draudos un regulārā badā relatīvā dzīves kvalitāte ir daudz augstāka nekā Latvijas pensionāram, kurš mierīgi sēž mīkstā krēslā savā privatizētajā dzīvoklītī un raksta internetā apokaliptiskus komentārus.
4
ligakalnina > lindapastare 27.08.2013. 12.36
Daļēji piekrītu, bet, otrs faktors ir mentalitāte un kultūras tradīcijas.
0
janis17 > lindapastare 27.08.2013. 14.04
Jo tālāk no Dieva, jo vairāk pašnāvību. Ja cilvēkam nav uz ko paļauties, kam ticēt, tad liekas – dzīvei nav jēgas. Psihoterapeits nevar aizstāt Dievu…
0
lindapastare > lindapastare 27.08.2013. 14.29
dzeri, mentalitāte tikai tik daudz, ka padomju laikā liela daļa sabiedrības bija iemācīta neko nedarīt (necensties) un tik un tā dzīvot tik pat kvalitatīvi kā pārējie. Pati vēlme dzīvot relatīvi labi ir universāla konstante visā pasaulē.
0
Eleonora Maisaka > lindapastare 27.08.2013. 17.10
nulle
Laikam jau Dievs tev arī nebūs ticējis, tāpēc novērsies un atstājis šaitanam paspēlēties.
Idiņ, arī tad ja Dieva nav, cilvēks var būt nemirstīgs. Turpināt dzīvot savos darbos, vai pat, tīri banāli, savos pēcnācējos.
0
maija_ancite 27.08.2013. 08.32
Šeit vienkāršais cilvēks jūtas lieks un nevienam nevajadzīgs, jo valstij viņš ir tikai nodokļos samaksātais naudas cipars, nekas vairāk. Šī valsts ir priekš situētajiem un svarīgajiem, bet ne priekš vienkāršā darba cilvēka. Uzņēmēju partijas, uzņēmēju valsts, uzņēmēju likumi, kuri nosaka vienkāršā cilvēka dzīves “rāmi”, bet kad to mēģina pateikt skaļi, tad tāds tiek nosaukts par “vaimanātāju”, šādi tiek “pārmācīts” un pazemots vēl vairāk. Ne jau visiem pietiek spēka un iespēju pamest šo “Laimes zemi”. Uz katru vareno ir “vareno” ir vairāki simti vienkāršo cilvēku, tikai viņi ir sadrumstaloti un ar zemu pašnovērtējumu. Un to visiem līdzekļiem šeit veicina arī valdības un masu mēdiji. Vissmagākos triecienus tāds saņem tad, kad nonāk saskarsmē ar pašvaldības iestādēm sakarā ar dzīvokļu problēmām, vai ar galējo un nepārvaramo nabadzību, ko izraisa darba vietu trūkums, īpaši provincēs. Tad vairs nepastāv ne valsts likumi, ne elementārā cieņa pret cilvēku, tikai pašvaldības ierēdņu personīgais viedoklis. Tas tad arī faktiski ir Latvijas likums, jo “mazais” jau nav spējīgs tam stāties pretī. Korumpētā tiesa jau sen sevi ir parādījusi kā maksātspējīgo aizstāvi jebkurā situācijā. Tad ko te brīnāmies par lielu pašnāvību skaitu šeit?
1
lindapastare > maija_ancite 27.08.2013. 11.08
Vai tiešām tu dzīvo tikai valsts dēļ? Vai varbūt partijas dēļ? Šādi spriežot, var tikai brīnīties, kādēļ, piemēram, Somālijā vispār ir kaut viens dzīvs cilvēks – tur tu vispār esi zemāks par zāli un tevi jebkurā brīdī var nošaut un neviens neliksies ne zinis.
0
ligakalnina 27.08.2013. 08.06
Manuprāt, te ir sajaukti divi absolūti dažādu jēdzieni – pašnāvība kā slimības vai nepanesamu psiholoģisku un sociālu faktoru iedarbības izpausmi, un brīvprātīga eitanāzija kā atbrīvošanu no mokošas, neārstējamas slimības, kas sagādā nepanesamas mocības slimniekam, pēc konsultācijas ar mediķiem, un ar mediķu palīdzību, lai pārtrauktu slimnieka mocības, pats par sevi, tikai pēc slimnieka lūguma.
Kas attiecas uz pirmo veidu – tad ne jau vienmēr sociālie faktori ir tas galvenais, kas nosaka pašnāvību daudzumu att. populācijā, drīzāk, otrādi, valstīs ar augstu dzīves līmeni pašnāvību vairāk, nekā daudzās nabadzīgās Āfrikas valstīs, tur viss ir sarežģīti un nav tik lineāri.
Kas att. uz brīvprātīgo eitanāziju, tad tā tiek praktizēta daudzās ES valstīs, un neapšaubāmi ir humāna rīcība att. pret cilvēkiem, kuriem ilgstoši jāmokas, un nav cerības izārstēties.
Valstij, dabiski, jāpalīdz abos gadījumos, bet, dažādi – pirmajā gadījumā palīdzot cilvēkam sociāli, psiholoģiski, medicīniski, utt., eitanāzijas gadījumā – ja cilvēks vēlas, palīdzēt viņam nesāpīgi atbrīvoties no mokām un aiziet no dzīves.
Un, principā, es piekrītu tai tēzei, ka katrs var patstāvīgi izlemt, cik viņam dzīvot, un kad mirt.
Pie nosacījuma, ja cilvēks ir psihiski vesls, adekvāts, un neatrodas depresīvā stāvoklī tādu vai citādu apstākļu dēļ.
3
+2
-3
Atbildēt
+1
-1
Atbildēt
+2
-1
Atbildēt
@janis17 > ligakalnina 27.08.2013. 13.59
Dzeri, tiešām? Kāds neatrodās depresīvā stāvoklī, izdarot pašnāvību?????????
Varbūt sāc popularizēt ideju par pašnāvību, kā “izeju dzīves nepanesamībai”????
Statistikā daudzas pašnāvības netiek uzskaitītas, tās nonāk arī pie autoavārijām, noslīkušajiem utt.
0
janis17 > ligakalnina 27.08.2013. 22.29
Tās “attīstītākās” valstis ar augstāko pašnāvību skaitu ir
Lietuva, Krievija, Baltkrievija, Dienvidkoreja (kopā ar Japānu pilnīgi citi aspekti pašnāvību augstajam skaitam), Kazahstāna…
http://en.wikipedia.org/wiki/Epidemiology_of_suicide
0
aivarstraidass > ligakalnina 28.08.2013. 13.52
Bija kaut kad sen “Rīgas Laiks” intervija ar Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāju Viesturu Boku. Un kaut kā saruna iegrozījās par eitanāziju un V.Boka minēja šādus apsvērumus (atstāstu pēc atmiņas):
(1) Līdz šim eitanāzija ir legalizēta ļoti pārtikušās valstīs. Savukārt Latvijā paliatīvā aprūpe tiem, kuri nevēlas pasteidzināt savu miršanu, ir ļoti pieticīga. Un šādā situācijā braši piedāvāt eitanāziju kā kaut kādu alternatīvu (reāli nepieejamiem medicīniskiem pakalpojumiem) sniegtu ne to iedvesmojošāko vēsti Latvijas iedzīvotājiem.
(2) Cilvēka dzīves pārtraukšana nav medicīniska problēma. Nav īsti skaidrs, kādēļ to grib novelt uz ārstiem.
Cilvēku brīvprātīga aiziešana no dzīves, protams, nav nekas jauns – un tāda acīmredzot notiek visur pasaulē, t.sk. Latvijā. Arī pie mums ir lauku sirmgalvji, kuri kādā ziemas dienā neatrod sevī spēku piecelties un iekurināt krāsni. Bet ja šo lietu sāks INSTITUCIONALIZĒT valstī, kur cilvēki nespēj nopirkt nepieciešamākās zāles, kur ārsti un medmāsas masveidā brauc prom un uz jebkuru procedūru ir jāstāv rindās, tad sekas var būt savdabīgas – un pavisam citādas nekā kaut kur Šveicē.
0