“Prāta vētras” dalībnieks kritizē AKKA/LAA

Viņiem administratīvie izdevumi ir 40%!!! Tas nav nekas cits, kā legalizēts rekets!

Autortiesību likums ir pārāk radikāls, un neņem vērā patreizējo realitāti. Savukārt, radio kalusīšanās aizliegums, un nevainības prezumpcijas likuma- juristu svētās govs, klaja ignorēšana , iekasējot nodokli no datu nesējiem (no to daļas) ir noskaņojusi sabiedrību pret šiem modernajiem lielceļa laupītājiem. Tur vēl klāt nāk autortiesību organizāciju klaji nemākulīgā rīcība, sektantisms un pašizolācija, kā rakstā minēts…
Savukārt padarīt visu publiski pieejamu, ar nav izeja. Autoriem par savu darbu atlīdzība būtu jāsaņem. Darīt to sabiedriski nozīmē darīt to amatieriski, pretējā gadījumā zobi jākar vadzī. Un daudzi tā dara. Un tad arī darbi ir amatieriski…

Rezumējot – autortiesību jomā patreiz ir pašmats. Vecais likums vairs nav spējīgs pastāvēt, bet jauna nav. Neesmu arī ieraudzījis sakarīgu ideju, kā autoriem samaksāt, bet nedarīt to, aplaupot visus pircējus vai visus radioklausītājus.
Es būtu gatavs, piemēram, Prāta Vētrai samaksāt kaut ko, taču negribu to darīt pērkot DVD, lai ierakstītu savas safotografētās bildes, vai par to, ka darbā noklausos BBC ziņas.

” Ir dīvaini, ka mums pašiem ir jāmaksā par saviem koncertiem, un summas ir milzīgas. ” ..wot šitas gan piedur..to vajag mācēt, nu vai tiešām nav neviens kas varētu piegriezt skābekli šim parazītu kantorim ? vai mūziķi nevar apvienoties un nodibināt savu kantori, radīt saprātīgu sistēmu ar kritērijiem un izmaksām….un pasūtītīt to AKKU uz to vietu kur ‘pat ķeizars kājām iet?..

„…dotācijas savā ziņā nogalina mākslu…”, “Rakstnieki sacēla traci, ka viņiem gribēja kaut ko atņemt…” – kas ta nu vēl nebūs?! Rakstniekus nedotēs, vai?
Cik sen viena patiesās kultūras aizstāve (vai tik ne mūsu pašu ar AKKA/LAA mazliet sasaistītā M.Zālīte?) skaidri nepateica, ka latviešu literatūra ir jādotē arī tad, ja tā ir slikta.
Kas nepērk manu grāmatu, IR muļķi un lai tādi būdami, par to samaksā ar nodokļiem. Kulturāli, tā sakot (un es arī ēst gribu).

Viss Latvijas mūzikas tirgus ir pilns ačgārnību. Radiostacijas, kuras spēlē latviešu mūziku ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas un tās, kuras spēlē, lielākoties neseko līdzi skaņdarbu mākslinieciskajai kvalitātei un mākslinieki līdz ar to īpaši neaizraujas ar kvalitatīva satura radīšanu. Pietam lielākā daļa mūziķu lai saņemtu autortiesības arī par tekstu pie reizes ir arī dzejnieki uz pusslodzi – rezultātā krītas kopējais līmenis un tas stipri iegriež arī tiem kuri cenšas pēc labākās sirdsapziņas, jo diezgan bieži nākas dzirdēt ka VISA latviešu mūzika ir “sūds”! Izdevējiem nav gandrīz pilnīgi nekādas komunikācijas ar dj, kuri reizēm var vairāk palīdzēt mūziķiem nekā radiostacijas, taču tā vietā AKKA/LAA kopā ar izdevējiem dj-us apkaro it kā tie būtu visa ļaunā sakne. Būtu labi ja kā krievu laikā lielie valsts un privātie uzņēmumi uzturētu kaut vienu ansamblīti lai kaut nedaudz celto kopējo māksliniecisko līmeni. Kultūrai vajag valsts atbalstu, taču tam jābūt pastarpinātā formā. Piemēram nodokļu atlaides raidstacijām kuras spēlē latviešu mūziku, dziesmusvētkos varētu organizēt arī rokkoncertu ar līdzīgu grupu atlasi kā tas ir koriem un deju kolektīviem. Vai piemēram valsts atbalstītas radošās nometnes līdzīgi kā fondam “Viegli”.

“Kultūrai nevajag valsts atbalstu,” saka Roga. Nav jau brīnums, ja viņš un citi Prāta Vētras dalībnieki sekmīgi nodzīvojuši trīsdesmit-cik-tur gadus un kaut kā pamanījušies izvairīties no Valsts mākslas muzeja apmeklējuma, līdz nesenai pagātnei.

Visu cieņu!