Vai veselības ministram ir vīzija vai tikai pārmetumi?

Ir skaidrs, un autoram piekritu, ka valsts samaksas dala par medikamentiem butu japalielina, tacu mums jasaprot ka lai ari maza, apmaksato medikamentu apjoms krizes situacija palika prakstiski nemainigs ap 72miljoniem Ls, kamer slimnicam, ambulatorai praksei, primarai profilaksei samazinajumi bija lieli. Jautajums ir ari par to vai sos apmaskatos medikamentus sanem socialas grupas kam tas visvairak nepieciesams (nav ikgadejas ienakuma deklaracijas kas so procesu butiski sarezgi).
Vel jo vairak, mums jasaprot ka KOPEJAIS medikamentu tirgus Latvija uz vienu iedzivotaju pec Eurostat Statistics Database ir 239Eiro, Igaunija 224 Eiro, Polija 235Eiro, Rumanija 172Eiro, tas protams ir mazak neka ES videjais kas ir 376Eiro. Lai gan receptes uz vienu iedzivotaju Latvija ir mazak neka videji uz vienu cilveku ES, jautajums ka ta var but?
Papildus tam ir skaidrs, ka mes neesam domajusi ka naudu efektivi teret, mums ir 8.5 magnetiskas rezonanses aparati uz vienu miljonu iedzivotajiem, kamer Anglija 5.1, Francija 5.7, Cehija 3.1, Kanada 6.7. Ari tas ka mes izdaram vairak sos izmeklejumus uz 1000 iedzivotajiem, jeb 23.5 uz vienu tukstoti, kamer Francija/Austrija 20 un vienu tukstoti. 2003 gada Latvija izdarija ~10 000 magnetiskas rezonanses izmekleklejumus, 2010 gada 47 000, kamer apmaksa par so izmeklejumu Latvija ir tikai nedaudz mazaka neka Anglija.
Lidz 2008 gada mes kopuma (valsts+privatie legalie maksajumi) veselibas aprupe terejam vairak ka Igaunija (5.4%), Latvija (6.2%), tacu 2009 gada Igaunija Euro-Kanadas veselibas indeksa atrdas 12, kamer Latvija 30 vieta. Mes publiski sakam, ka valsts tagad nodrosina tikai akutas, bet ne planveida hospitalizacijas! Tacu 2008 gada slimnicas izrakstija 338 000 cilveku (3 vieta ES), bet 2010 gada 295 000 jeb par ~10% mazak, vai mes tiesam domajam lidz 200 gadam tikai sie 10% bija planveida slimnieki? Mums godigi jamegina atbildet kapec ta ir?
ugis gruntmanis

Piekrītu augstāk esošajiem komentētājiem.
Īsumā situāciju var raksturot tā- Latvijā veselības aizsardzības jomā joprojām tiek uzturēta sociālismā iedibinātā sistēma.
Sistēma, kurā vajag naudu izsist, iedalīt, ieplānot, bet tikai ne nopelnīt. Tāpēc nauda līst kā caurā mucā, tāpēc tiek milzu nauda tērēta par dārgām diagnostikas iekārtām, kuras pēc tam stāv dīkā, tāpēc dakteri var atļauties atsēdēt-laiku slimnīcās, bet pelnīt naudu personiski ar savām “zelta rokām”, bet uz valsts sagādātā aprīkojuma. Skumjākais ir tas, ka nekas jau nemainās. Runa jau visu laiku iet par [sociālistisko] pārdali: vairāk, mazāk slimnīcām, vairāk, mazāk ģimenes ārstiem, vairāk, mazāk zālēm, vairāk, mazāk…
Kamēr medicīna netiks nostādīta uz tirgus pamatiem, tikmēr Nekas nemainīsies. Protams, valstij ir jākompensē izdevumi par operatīvo palīdzību, bet Latvijas pilsonim būtu beidzot jāiemācās, ka rūpes par paša veselību ir paša, nevis valsts rokās, Jāveic profilaktiski pasākumi, pareizi jāēd, jāatbrīvojas no kaitīgiem ieradumiem, jāsporto, jāapdrošinās, nevis jāgaida, ka valsts sadakterēs paša sabojāto veselību.

Savukārt, pārmest ministrijai, ka tā ir izvirzījusi saukli “Ārstējies nepārmaksājot”, manuprāt, ir absurdi. Vai tad farmaceitiskās firmas atbalstītu “Ārstējies pārmaksājot”?
Te nu raksta autors ir pāršāvis pa strīpu.

“Taču pēdējā gada laikā Veselības ministrija ir aktīvi strādājusi pie veselības nozares profesionāļu reputācijas un cieņas graušanas.” Domāju, ka daudzi veselības aprūpes nozarē strādājošie pilnīgi piekristu šim apgalvojumam, jo tādas tendences patiesi ir bijušās ļoti manāmas.

Pats par sevi saprotams, bet, kam vēl, ja ne politķiem, caur attiecīgo ministru, šī sistēma ir jāsakārto?
Slimniekiem nav jācieš mūsu politiķu mazspējas un korumpētības dēļ.
Pagaidām notiek caurumu lāpīšana un naudas plūsmu novirzīšana pēc absolūti neskaidriem kritērijiem, pēc “deguniem”, partiju piederības, utt., nekur citur nav tāda “draugu būšana” un dažu slimnīcu lobēšana, firmu, utt. lobēšana, kā medicīnā, pie kam par naudas izlietojumu pašās slimnīcās arī varētu būt ļoti daudz jautājumu.
Tā ka grozies, kā gribi – vainīgi politiķi.
Pat Zatlers, kas it kā varētu mēģināt tur kaut ko sakārtot, kratās no tā vaļā, kā no mēra, jo pats ir šīs sistēmas produkts un veidotājs, un pats arī savā laikā labi prata izmantot visas šai sistēmā iestrādātās kļūdas.
Principā, gan ierēdņiem, kas dala naudu, gan lielo slimnīcu un med. mācību iestāžu augšām, arī atsevišķiem ārstiem, šī sistēma ir izdevīga, jo daudzi var saņemt neadekvāti lielu atalgojumu par savu darbu.
Tur bezjēdzīgi pazūd, pareizāk sakot, nonāk atsevišķu cilvēku kabatās, miļjoni nod. maksātāju naudas.

Es, savukārt, atļaušos nepiekrist. Nenoliedzami veselības aprūpes finansējums Latvijā ir starp zemākajiem Eiropā, tas ir fakts. Tomēr diezin vai ir noliedzams arī tas, ka pašā sistēmā, veselības aprūpes finansējuma sadalē un tā izlietošanas kontrolē, ir būtiskas nepilnības. Domāju retais nebūs dzirdējis gadījumus par pacientiem “pierakstītām” diagnozēm un dažnedažādām farmācijas kompāniju lobija izpausmēm.

Īpaši fascinējošs šķiet rakstā atgādinātais – noteikumos atrunāts: Latvijā zālēm jābūt 3. lētākajām Eiropā. Kas gan, manuprāt, ir atruna ar “lielu caurumu”. Pats no savas pieredzes zinu, ka arī divas reizes lētākas cita ražotāja zāles var palīdzēt tikpat efektīvi kā dārgākās, ko izrakstīja ārsts. Man paveicās, jo mamma strādā aptiekā un zināja ieteikt lētāku alternatīvu. Pārējiem nākas pirkt dārgā gala tabletes, kas nemaksā vairāk kā kaimiņvalstīs.

Uzskatu, ka Latvijā veselības finansējums ir jāpalielina, bet tikai tad, kad sistēma būs sakārtota tiktāl, ka tā spēs garantēt piešķirtā finansējuma efektīvu izmantošanu. Pretējā gadījumā nāksies turpināt uzturēt augstu ūdens līmeni mucā ar cauru dibenu.

Var piekrist katram vārdam.
Paklausoties mūsu veselības aizsardzības organizētājus, viss mums būtu labi, traucē tikai tāds sīkums, kā slimnieki – tie, redz, grib izmeklēties, ārstēties, prasa zāles, naudu, utt, un traucē ministrijas pārstāvjiem dzīvot.
Un neviens politiķis nevēlas uzņemties atbildību šo sistēmu, politiķu attieksmi pret šo sfēru raksturo arī turpat viszemākais finansējums šai nozarei visā ES.
Laikam, aizmirsuši, ka par to, cik valsts ir civilizēta, liecina nevis tas, ar kādiem auto brauc ierēdņi, bet, attieksme pret bērniem, pensionāriem un slimniekiem.