Labestības dienā saziedo 190 tūkstošus

Saziedota tieshaam ieveerojama summa, negaidiiti labi. Prieks par cilveeku nesavtiigo atsauciibu.
Smiekliiga tikai liekas #ir poziicija, pieminot vien anoniimos “pasaakuma organizeetaajus”.

Tāpēc – varbūt tomēr ir vērts šo smago tēmu pakustināt?
Es gribētu sagaidīt diskusiju par to:
1)kāda ir Latvijas statistika par bērniem ar cerebrālo trieku;
2)cik procentiem no šī skaita šāda diagnoze ir iegūta, “pateicoties” grūtām vai, ļoti bieži, nepareizi vadītām dzemdībām;
3)kāda ir minētā Latvijas bērnu cerebrālo trieku statistika salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, vismaz ar Baltijas – vai Igaunijā un Lietuvā ir tik pat drausmīga situācija? Būtu arī interesanti uzzināt, vai tur arī ir šādas labestības dienas? Kā viņi risina šīs problēmas;
4)vai katras slimnīcas statistikai par šiem nelaimīgajiem gadījumiem nevajadzētu būt publiskai, lai nākamā dzemdētāja varētu kaut nedaudz apzināties riskus, kas viņu sagaida, griežoties tajā vai citā iestādē.
Piedodiet, ka tik gari. Paldies!

Godīgi sakot, mani šokē šīs labestības dienas. Ideja ir skaista, arī es esmu starp ziedotājiem, tomēr… Fakts, ka šo dienu galvenie “varoņi” ir n-tie bērni ar smadzeņu bojājumiem, kuru galvenais iemesls ir bijusi cerebrālā trieka, kas savukārt parasti gūta “grūtās dzemdībās”, no kurām ļoti daudzas ir vienkārši totāli nepareizi vadītas, ir absolūti nenormāls.
Es saprotu, ka mūsu valstī ir tabu runāt par to, kas ne tā nogājis dzemdībās. Visbiežāk grūtās dzemdības pārdzīvojusī, bet vienlaikus laimīgā jaunā māte dodas mājup, domājot, ka viss, kas noticis, ir dabiski un normāli, jo, pirmkārt, ja tas ir pirmais bērns, viņa nemaz nezina, kā būtu bijis jābūt, otrkārt, nav pilnīgi nekādu priekšrakstu vai noteikumu, kādai jābūt ārstu rīcībai tādos un tādos gadījumos. Pāris nedēļās viss tiek laimīgi aizmirst, taču pēc 1,5 vai 2 gadiem viņai nākas konstatēt, ka ar viņas bērnu tomēr kaut kas nav kārtībā… Un tad sākas, eufēmistiski izsakoties, “labestības dienas” visa mūža garumā.

Mani gan vairāk uztrauc tā agresīvā aicināšana ziedot, radot cilēkos vainas apziņu vai ko tamlīdzīgu

Pāris lietas, kas pārlieku labi raksturo LV kārtību:
1) 12% no telefona ziedojumiem – Lattelecom, monopolista tiesības noteikt pavisam neadekvātu cenu par “starpsavienojumu”, reizēm gribas nosvilpot jauku melodiju virs krāsmatām Džeroma stilā
2) stāsts ir par naudas vākšanu sīčiem – liekas, ka tā 100% ir valsts budžeta lieta. Pat ja nav runa par “sociālu atbalstu” – cilvītis dzīves laikā nodokļos savus 500K – 1M samaksās. Nespēja “atrast naudu” šajā kontekstā ir rupja valsts resursu izšķērdēšana.