Mani karogi

Latvijas karavīri ir dislocēti Afganistānā kopš 2005.gada februāra .
Jau 3 latviešu karavīri ir gājuši bojā Afganistānā.
Kapēc Latvijai ir jāpiedalās svešas zemes okupācijā?
Latvija pati tika okupēta ilgus gadus.
Var to saukt par miera misiju, taču tā ir brutāla okupācija. PSRS, kad okupēja Latviju to sauca par
Latvijas atbrīvošanu no fašistiem.. No kā ir jāatbrīvo Afgāņu tauta?
NO magoņu lauku narkotiku kontrobandas , no neatkarīgas valsts?
Afganistāna un Irāka ir ASV biznesa plāns . ASV nerūp , cik civiliedzīvotāju tiek nogalināti Irāka un Afganistānā.
Ir lēsts ,ka Irākā jau vairak nekā 655 000 civiliedzīvotāju ir miruši .( 2006. gada ziņas)
http://www.guardian.co.uk/world/2006/oct/11/iraq.iraq

Paldies Lailai Pakalniņai par sirsnīgo rakstu!
Viņas raksti bija regulāri lasāmi CD, bet pirmajos IR numuros tie ļoti pietrūka, jo ir emocionāli, patiesi un latviski, un labi papildina A.Ozoliņa analītiskos vai, teiksim, P. Raudsepa ekonomiskos rakstus. Gribas cerēt, ka tam ir kādi ar saturu nesaistīti iemesli.

“brīvība un neatkarība ir darbs” …
“Jeb sauciet to par ceļu ar ļoti konkrētu virzienu.”
_________________
Labākais, šo šajos svētkos nācies lasīt/dzirdēt. Bez liekas sentimentalitātes, bet ar patiesu smeldzi.

Darbs pie Latvijai būtiskām vērtībām ir kusls. Šo 20 gadu laikā esam pamatīgi dezorientēti un dezorganizēti, tagad tiešām būtu pēdējais laiks vienoties darbā par pamatvērtībām. Kamēr ir par ko celties un pastāvēt.

Jāstrādā! Sīvi! Grūti! Protam! Varam!

20 gadu atpakaļ patiešām bija svētki. Ko mēs kopš tiem laikiem esam ieguvuši? Izrādās, esam atguvuši tikai to, ko mums atņēma maucīgais sociālisms. Tagad varam iekāpt lidmašīnā un braukt pa Eiropu, kā arī runāt par politiku ne tikai virtuvē. Es jau gan brūķēju lielu muti arī darba vietā, ko, griežot zobus, man piedeva. Pārāk daudz zināju un mācēju. Bet vai tas bija tas, pēc kā mēs ilgojāmies un vai tāpēc mums ir svētki? Nezinu.

man patīk Lailas Pakalniņas filmas, bet šajā rakstā jūtamais pasīvais sašutums un klusais nosodījums ir tieši tas latviešiem raksturīgais, kas traucē Latvijai būt brīvai un iet uz priekšu. tam ir vienkārši jāmirst.

Skaidrs – pie tautas nepiederu. Ja es izrādītos viens tāds , tā būtu mana problēma un pat ne komenta vērta.
Diemžēl no laika īsi 1990. gada ceturtā maija atceros daudzus, līdzīgus sev. Zinu, ko viņi darīja toreiz un – ko dara tagad. Daudzi neparakstās zem „bijušo prezidentu” aicinājumiem, neskrien „uz vēlēšanu iecirkņiem, lai prasītu tautai tiesības atlaist Saeimu”, nevicina lietussargus.
Ne tāpēc, ka uzpirkti, bet apzinoties, par aizstāvamā ģenerālprokurora labajiem darbiem zina pārāk maz un atceras arī dažas kaunpilnas izgāšanās.
Ne tāpēc, ka mīlētu trīs A, bet saprotot (pašu individuālās pieredzes vēl nav aizmirstas), ka Saeimas atlaišana vēl nenozīmē, ka steigā un troksnī ievēlēs labāku.
Ne tāpēc, ka paši sazagušies, bet praktiskajā dzīvē pārāk tuvu redzējuši saulvežu – korupcijas nosodītāju principialitāti.
Un tāpēc, ka neuzskata preses daudzkārt atkārtotu viedokli par neapstrīdamu. Jo atceras presi pirms gadiem divdesmit pieciem.
Tātad „tautas ienaidnieks” (vrag naroda)

Paldies, Laila! Par politiķiem nerunāsim, tie ir aizgājuši pilnīgi nepareizā virzienā, pazaudējuši jebkādu godu un sirdsapziņu. Izskatās, ka mums visiem kopā, tāpat kā pirms divdesmit gadiem, jāsāk viss no sākuma, kā LTF laikos. Lai mums veicas!

Man patīk, ja ar it kā viegliem pieskārieniem kādām nejaušām empīrikām, tomēr izdodas kaut ko būtisku pakustināt tajā, kur mīt GALVENAIS…

Paldies! Priecīgus Piederēšanas svētkus!