Ar šampanieti — labāk 7

Komentāri (7)

Sskaisle 01.10.2022. 11.53

Pimrkārt, jāsaka, ka Sarunas pirms pirmizrādes uz mani atstāja lielāku emocionālo pacēlumu kā pati izrāde. Patika vadītāja Dace Jakovļeva, patika pati atmosfēra un Mikus Čezes lekcija bija vienkārši ģeniāli. Mana sajūsma nav noplakusi.
Dzirdēju LR3 , ka tur tika atskaņots šī pasākuma ieraksts, bet … kad būšu bagāta, ziedošu naudu, lai šādi sarunu ieraksti būtu pieejami operas mājas lapā.

Pati operete. Pirmkārt, man bija vilšanās par scenogrāfiju. Tik prasti interjeri , neviena puķīte, neviens pārstiegums.Otrajā cēlienā jau kaut cik, bet tomēr. Operteātrī man gribas piedzīvot krāšņumu. Tā , ka uz skatuves notiekošais stimulē dzīvesdziņu, rada to vēlmi pēc glāzes prosecco vai šampanieša tūlīt un tagad. ( Mums šampis bija mājās). Arī tērpi man būtu patikuši, ka būtu krāšņāki. Grizetes bija vairāk pēc prieka meitām, piedodiet, bet uzsita mauku mājas smaku, kaut gan īstā mauku mājās nav būts.

Dažādās valodas man nepatika, kat gan visas esmu mācījusies un sapratu, vai gandrīz sapratu. Īpaši man grieza ausīs krievu valoda. Tās šausmas Ukrainā un tad krievu valoda operetē – kultūras pasākumā. Pati biju pārsteigta, ka man tas bija tā – krievu valoda kā kaut kas nepiedienīgs, nepieņemams kultūras templī

Savulaik šo opereti skatījos Metropoliten teātrī NY. Bet atceros tikai zeltu un sarkano krāsu interjerā. Jo es pati biju paša teātra interjera apburta. Pēc totēma esmu zirga un žagatas hibrīds. Un tai operteātrī vienkārši ģību no sajūsmas. apkārtskatīdamās.Ari lustras utt. Starpbrīdī gribējām apskatīt Šagāla gleznas. Mums teica, ka tikai tad, ja pērk šampanieti. Un nopirkām un izbaudījām tās gleznas. Šagāls ir mans mākslinieks.
Izejot no tēatra – strūklakas kļuvušas krāsainas. Silts vējiņš. Atceros to kā savas dzīves vienu no laimes mirkļiem.

Domāju, ka mums ir potenciāls, bet bija tāds nabadzības piesitiens uzvedumā

Opereti Rīgā skatījos 2.balkonā un vienkārši sajūsminājos par teātra interjeru, griestiem, ornamentiem utt. – klasiskās sengrieķu kultūras mantojums. Tā ir pievienotā vērtība.

Vēl man veseles notikums ir novērtēt , kā ir sapucejušās dāmas. Sapratu, ka man operai vajag tomēr kaut ko greznāku. Tur 2. balkonā arī sēdēja viena otra dāma tik smuki saģērbusies, ka nevarēju neskaust un nedomāt – es ar tā gribu. Vienai bija puķaina kleita ar rozā mežģīnēm, par ko nospriedu – kā naktskrekls.
Tā kā ir kur augt arī man.
Lekcija maksāja 7 eur, vieta 2.balkonā – 20 eur. Atlaides vairs nebija. Mna škiet, ka pirms pandēmijas 2.balkonā vietas bija par 10-12 eur

0
0
Atbildēt

1

    Saulespuķe > Sskaisle 02.10.2022. 10.49

    Biļetes uz pirmajām izrādēm vienmēr ir bijušas dārgākas nekā uz pārējām, arī pirms pandēmijas. Vispār LNOB un JRT ir visdemokrātiskākā cenu politika, lai cik paradoksāli tas varbūt arī nešķistu.
    Cita lieta, par ko aizdomājos, skatoties opereti – tas tomēr ir atšķirīgs žanrs un kā tāds pelnījis savu teātri.

    +1
    0
    Atbildēt

    2

    Sskaisle > Saulespuķe 02.10.2022. 13.38

    Protams. Operete ir operete,bet ….tajā teātrī jābūt dzirkstošām krāšņām izrādēm.
    Citos teātros,lai bīda krēslus no gienas vietas uz otru tukšā skatuvē…

    Visas tās pieņemšanas, vai dārgu viesnīcu vestibili- visur ir skaists baudāms interjers. Nu 3 * var būt plika grīda un papīrsgrozs,bet pa tādām jau nergrozās miljonāri

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Saulespuķe 02.10.2022. 13.51

    Man piemēram,vislabāk patīk tās kriminālfilmas,kurās nogalina bagātos. Jo tad ir skaisti interjeri,skaisti slepkavas un upuri. Motīvi jau parastie,parasti.

    Jo saproti- es nebiju teātrī .nu Debess,taču laikam tos 100 gadus bijusi un tik ļoti gribējās tā – nu ka pacelies spārnos un lidinies pa to teātri uz dzīvās mūzikas skaņām kā uz mākonīšiem.
    Labāk mazāk,bet tad krāšņi.

    Man starp citu,nav 72 stundu soma. Es domāju,ka jānopērk drīzāk kaut
    kādas tādas,ka iedzer un miers.

    Jo gribas baudīt,bet tad Rīgas laikā sāku lasīt un nometu nost par tiem Ukrainā spīdzinātiem, sagrieztiem un …nu zini. Tāds naža asmens. Tā doma- kas to zin ,vai vēl kādu reizi būs. Tāpēc gribējās veco labo klasiku. Ļoti. Kaut kādu ilūziju,ka vēl tāds skaistums un miers ir iespējams

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Saulespuķe > Sskaisle 02.10.2022. 16.30

    Es jau esmu vizuāliste un estēte, bet ne uz ārišķīgo pusi, mani tikpat labi spēj sajūsmināt arī askētiskais minimālisms, ja vien tas ir pārdomāts un stilīgs. Atminos, man bija mute vaļā, kad skatījos NT Asins kāzas un LT Zelta podu.
    Tagad, cik saprotu, ekonomēsim uz scenogrāfiju. Žēl, jo tas bija viens no iemesliem, kamdēļ apmeklēju teātrus.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > Saulespuķe 02.10.2022. 18.49

    Asisns kāzas mani paņēma līdz kaulam. Viss – dramaturģija, aktieri, mūzika, scenogrāfija,tērpi. Ieteicu draugiem, nevienam nebija mana sajūsma. Esam dažādi.

    Zelta podu neesmu redzējusi.

    Ja par scenogrāfiju – kad Krievu drāmā biju uz Mēdeju – kā sāku no paša sākuma, tā līdz beigām drebēju. Garderobē, kāds vīrietis to pašu teica sava sievietei. Mājās dzēru brendiju, lai kauli iesiltu un varētu kaut cik nomierināties.

    Bet operā – nu lai tur tās aīdas un toskas, vispār visus un visas galina nost, jo zini taču, ka nākošajā izrādē viņi atkal būs dzīvi. Bet tik ļoti gribas, ka tieši operteātris ir tas krāšņais. Zini-no lietainas, pat baismīgas ikdienas tu ieej spožā pasaulē, ar cēliem un nodevīgiem varoņiem, ar dievišķu mūziku un gaismu.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Saulespuķe > Sskaisle 02.10.2022. 22.13

    Paradoksālā kārtā no pēdējā laika skatītajām operām man patika Dons Žuans, jo – jau pieminētais askētiskais minimums. Arī atjautīga.
    Aizej uz Rotkho un Degunradžiem – manuprāt, Tev patiks.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam