Ar šampanieti — labāk • IR.lv

Ar šampanieti — labāk

7
Starp Aleksandra Bešā spēlēto grāfu Daņilo un bagāto atraitni, Ingas Šļubovskas Hannu Glavari, valda erotiska spriedze un koķeta sāncensība, un sekojošā laulības dzīve solās būt, mazākais, interesanta. Foto — Agnese Zeltiņa
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Mūsu Baltā nama jauniestudējums Jautrā atraitne demonstrē zināmu patiesību — operete ir grūtākais no muzikālā teātra žanriem, bet tas nedrīkst kļūt smagākais

Uz Franča Lehāra opereti Jautrā atraitne ieteicams doties labā garastāvoklī, patīkamā kompānijā, un, pats galvenais, operas kafejnīcā jāizdzer glāze dzirkstošā vīna. Vienkārt, tāpēc, ka šampanietis piederas pie žanra. Otrkārt, arī tāpēc, ka daudz kam nāksies skatīties pāri un garām. Taču būs arī dzirkstis, šarms un erotiska spriedze.

Sižets ir visnotaļ aktuāls — ne tā turīgākā, toties muzikālām tradīcijām bagātā Pontevedro valsts ir briesmās, iespējamas kapitāla aizplūšanas dēļ tai draud bankrots. Jo Parīzē ieradusies bagāta atraitne Hanna Glavarī, un skaidrs, ka viņas sirds ir atvērta franču šarmam. Tāpēc Pontevedro vēstnieks barons Zeta kopā ar vēstniecības sekretāru Ņegušu dara visu, lai Hannas miljoni paliktu kāda valstspiederīgā rokās. Kāda lomai lieti noderētu atašejs grāfs Daņilo Daņilovičs, par kuru turklāt klīst runas, ka viņiem ar Hannu kādreiz, vēl dzimtenē… Un tā tālāk līdz laimīgām beigām.

Arī šo Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējumu veidojusi viesu komanda, šoreiz no vācvalodas zemēm. Režisors Ūve Ēriks Laufenbergs piedāvājis asprātīgu gājienu, kā izlīdzināt pārlēcienu no dziedāšanas oriģinālvalodā uz runāšanu latviski, proti, kā jau vēstniecībā, visi ir poligloti un nedomājot pāriet no vienas valodas uz otru, trešo vai ceturto. Tāpēc uzvedumā skan vācu, latviešu, franču, palaikam arī krievu un angļu mēle. Sižetiski un jēdzieniski lieliska izeja, kas ļauj bez bažu izrādē iesaistīt arī viessolistus. Tomēr skatuviski tas īsti neatmaksājas — puse no operetes pievilcības slēpjas asprātīgajā tekstā, spontānajās improvizācijās un vārdu spēlēs, kuras paslīd garām ausīm un uztverei. Jokus grūti noķert titros. Tā nu brīžos, kad uz skatuves dziedāšanu nomaina eventuāli asprātīga joku dzīšana, par ko publikai vajadzētu uzsprāgt smieklos, zālē iestājas smagas koncentrēšanās pilns klusums.

Tiesa, ne vienmēr. Jautrajā atraitnē ir arī tīri runājamā loma, proti, visu ķibeļu atrisinātājs, vēstniecības sekretārs un atašeja Daņilo sargeņģelis Ņegušs, ko Gundars Āboliņš spēlē, kā varat iedomāties, izcili. It īpaši otrajā daļā, kas pilna pārpratumu, paslēpju, atmaskošanas draudu, viņš, frakas astēm plīvojot, nēsājas pa skatuvi kā tāds sirms Kupidons, kurš visur paspēj būt klāt, visu saprot, visus noslēpumus patur pie sevis, lai uzticētu tikai mums, skatītājiem. Un kā viņš dejo! Mana sirds gavilē un raud reizē. Jo lielu daļu savu vidusskolas gadu esmu pavadījusi pagalma namā toreizējā Ļeņina ielā, pārdzīvojot līdzi Operetes teātra solistu Renātes Šteinbergas un Jura Pučkas  (Dailes teātra III studijas absolventu, starp citu) jūtām Janīnas Pankrates spožajā horeogrāfijā, un kopš tā laika esmu dziļi pārliecināta, ka šajā žanrā nepārvērtējams ir mākslinieks, kam piemīt dabas dots artistiskums un izkopta dejotprasme. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu