Atdot sejas un vārdus

Visplašākā pretošanās okupācijas varai bija individuālā pretošanās. Par šo pretošanās veidu publikāciju praktiski nav. Tie ir cilvēki, kuri savu politisko uzskatu dēļ tika izmesti no augstskolām, atlaisti no darba un tika regulāri pazemoti arī dažādos citos veidos. Visbriesmīgākais, kas pret šiem cilvēkiem tika vērsts PSRS sabrukuma beigu periodā bija VDR slepenā dienesta Stasi radītā cilvēku vajāšanas psiholoģiskā terora metode “Zersetzung”. Latvijā šo metodi VDK sāka izmantot pēc 1986.gada, bet ļoti aktīvi 1990.gadā un 1991.gadā. Šobrīd neviens Latvijas masu medijs nav uzdrošinājies pat minēt šo nosaukumu “Zersetzung”. Ir tikai viena šo metodi daļēji aprakstoša publikācija portālā pietiek_com. Savukārt par vajātajiem cilvēkiem rakstīt ir kategoriski aizliegts. Es tomēr esmu uzdrošinājies pat izdot divas savas grāmatas ar šīs necilvēciskās metodes aprakstiem. Faktu, ka man izdevās palikt dzīvam (liela daļa vajāto gāja bojā – pašnāvības un “nelaimes gadījumi”) es uztveru kā pienākumu par visu atklāti izstāstīt. Grāmatas saucas “Gan jau rīts mūs atradīs” un “Kristaps – slepenie protokoli”. Abas grāmatas var brīvi lejupielādēt:
https://files.inbox.lv/shared/file/36467151
https://files.inbox.lv/shared/file/24672663

Vieniem vaļasprieks, citiem balvas…
Kad Valsts prezidents Rīgas pilī š.g. 17. martā vēlējās organizēt forumu “Nacionālā pretošanās Latvijas vēsturiskajā atmiņā”, saradās vadoši, virzoši un īpaši apgaismoti eksperti un speciālisti. 24. martā LTV1 demonstrēja dokumentālo filmu “Palikt pa vidu. Lubānas klānos”. Tur, teiksim tā, visnotaļ interesantā gaismā tika parādīta pretošanās kustība. Pēkšņi izrādījās, ka vairs nav neviena eksperta vai speciālista. Visi laikam ir pašizolējušies līdz pat interneta atslēgumam, tā Z.Turčinskis sāk savā recenziju Delfos (08.04.2020).
Mēs vēl joprojām esam ilgstošā okupācijas laika traumēta sabiedrība, tā recenziju noslēdz autors. Un tas, kas notiek šodien, to vēl vairāk apliecina.
Tikai fakts: N.Naumaņa balvas lēmēji pat nepamanīja spēcīgu, ļoti spēcīgu recenziju. Kritikas līmenis no gada gadā teju visās nozarēs neapsakužams. Tagadējā komforta zona bez diskusijām kritiku faktiski iznīcinājusi. Normunda spēks bija viņa tiešumā – viņš juta, un uztaustīja kaut ko ļoti būtisku, aktuālu – uzspridzināja sabiedrību.
Varbūt, pateicoties komfortam tik daudzās jomās, mums ir vaļējas robežas un robežsargi zem klajas debess…
P.S. Paldies par “Sarkano mežu”.

Jā – apbrīnoju un dziļi cienu šo cilvēku.
Godīgi jāsaka,ka es ar šo tēmu nodarboties nespētu. Nervi, vispār viss par švaku. Arī uz Rendas muzeju kā nevaru,tā nevaru aizbraukt. Domāju ,ka smaguma un traģiskuma dēļ. Arī Sarkano mežu neskatījos ….nevarēju.

Jā un vēl – tā baismīgā īstenība – čekistiem ordeņus palēkdamies dodam, bet vēsturniekam,kurš viens no retajiem uztur dzīvu tautas atmiņu – nekā….pat ne eirocents darbam,nerunājot nemaz par apbalvojumiem.

Paldies un vēl miljonsreižu paldies.