Nacionālās pretošanās kustības pētnieks vēsturnieks Zigmārs Turčinskis šovasar atradis 12 mežabrāļu mirstīgās atliekas Tilžā un cer uz sabiedrības atbalstu viņu vārdu noskaidrošanā
Izteikumos tiešs, skarbs vērtējumos par laipojošo attieksmi pret mazāk ērtiem vēstures jautājumiem, pie kuriem pieder arī nacionālo partizānu cīņas, bijis konsultants TV seriālam Sarkanais mežs. Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis šovasar arheoloģiskajā ekspedīcijā Balvu novada Tilžā atrada 12 pagaidām nezināmu mežabrāļu mirstīgās atliekas. Kopā ar domubiedriem jau otro vasaru dodas ekspedīcijās, lai meklētu čekas nobendētos mežabrāļus, kuru apbedījumu vietas padomju vara centās nolīdzināt no zemes. Latvijā, pēc Valsts drošības komitejas jeb čekas datiem, līdz 1956. gadam bijis ap 13 500 mežabrāļu, saka Turčinskis. Viņš vairāk nekā 20 gadus pēta nacionālo partizānu vēsturi.
Vēsturniekam nacionālo partizānu čekas noslēpto kapavietu meklējumi jau kādu laiku ir vaļasprieks — Turčinskis naudu pelna ar lauksaimniecību 800 hektāru lielajā saimniecībā Zaļeniekos. «Vēsture ir laba lieta, bet ar to nevar dzīvot,» saka Turčinskis. Taču nav apstājies pētniecības darbs — rudenī izdevniecībā Latvijas Mediji klajā nāks viņa monogrāfija par Ziemeļlatgales neatkarības vienību un pretošanos padomju okupācijai 1946.—1954. gadā. Tas būs stāsts par notikumiem Ziemeļlatgalē, pārsvarā Balvu novadā Grīvas mežos, Nautrēnos un Bērzpilī.
Jūsu interese par nacionālajiem partizāniem ir īpaša. Kā tā sākās?
Nacionālos partizānus sāku pētīt personīgas intereses dēļ. 1989. gadā, pētot savu dzimtas koku, un tolaik vēl bija dzīva vecā paaudze, kas mācēja par daudziem cilvēkiem sīki un smalki stāstīt, taču, kad bija jāstāsta par vecāsmātes brālēnu un māsīcu, viss stāsts aprāvās. «Brālēns bija bailīgs, aizgāja mežā, un tur viņu nošāva.» Tas viss.
Kad jau studēju Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē un bija jāsāk specializēties kādā virzienā, izrādījās, ka man nekas nav īsti pie sirds, līdz profesors Heinrihs Strods uzrakstīja savu pirmo grāmatu Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944—1956, kas iznāca 1996. gadā. Viņš arī uztaisīja speckursu, kuru noklausījos. Nobeigumā profesors uzdeva katram uzrakstīt referātu par kaut ko no savas apkārtnes. Tad atcerējos par radiem. Aizgāju uz arhīvu un pajautāju, vai ir iespējams par šiem cilvēkiem kaut ko atrast.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.