“studijas daudziem jauniem cilvēkiem Latvijā ir privilēģija…tā tam nevajadzētu būt, jo laba izglītība ļauj katram no mums realizēt savu iekšējo potenciālu un padarīt sabiedrību labāku”.
Skaisti jau viss uzrakstīts, TIKAI nav tādu studiju vispār, – katrai programmai, specialitātei ir nosaukums, tieši tāpat kā ir tautsaimniecībai vairāk nepieciešamās un tās, kurās jau sen ir pārprodukcija. Valstij noteikti nav jāatbalsta visu viegli studētgribētāju (lasi, konkrētu profesiju apgūt un sākt strādāt negribētāju, dažu vieglas dzīves gadu tīkotāju) vēlme par budžeta līdzekļiem apgūt sevi izglītojošās sociālās-valodu-juristu-mākslu-utt. bla-bla-bla programmas laikā, kad ir akūts IT, inženierzinātņu, pedagogu, mediķu deficīts.
Domāju, tik ilgi, kamēr valsts nespēs jēgpilni un drošu roku kontrolēt augstskolu piedāvājumu, nespēs sabalansēt tautsaimniecībā nepieciešamo kadru daudzuma apmācību, uzņēmēju vajadzības ar patieso apmācību struktūru un studentu skaitu, tikmēr mēs nevaram vispārināt un žēloties par neiejūtību pret VISIEM studēt gribētājiem. Šobrīd nevajadzīgajās vai darba tirgū liekajās profesijās katrs drīkst izglītoties par maksu kaut visa mūža garumā, bet nevajag izdarīt spiedienu uz valsti, lai tā atbalsta studijas, kuru beidzēji negribēs un nevarēs atrast darbu specialitatē. Un, tā kā resursi ir ierobežoti, jebkāds atbalsts pienāktos tikai tiem, kas studē IT, inženierzinātnes u.tml.
Kā teica izcilais stresa zinātnes radītājs, kosmopolīts (tas, tāpat, kā liberālis, nav lamu vārds un kosmopolīts nekad nelien svešā templī ar savu dziesmu grāmatu, kā krievs), Austroungārijas pavalstnieks Hanss Selje: “īpašums var sadegt, vai iet bojā plūdos, bet zināšanas paliks”. Komunistiskās diktatūras gados, es to piemēroju dzīves realitātei un mans unikālais teiciens bija: “Zināšanas nepakļaujas īpašuma konfiskācijai”
Zināšanas nav konstants lielums – atņemt nevar, bet ir jāuztur un jāatjauno.
Komunistiskās diktatūras gados zināšanas bija cenzētas, kamēr jaunajā dzīves realitātē – tā ir prece.
Gribētos lielāku precizitāti par Skandināviju un citām ES valstīm, kuras rakstā trūkst. Zviedrijā nemaksā visiem stipendiju, Zviedrijā studentiem ir vieni no vislielakiem parādiem pasaulē https://www.theatlantic.com/international/archive/2013/05/the-high-price-of-a-free-college-education-in-sweden/276428/. Vācijā ir parierais ceļš, ņemot vērā vecāku ienākumus, studentiem tik izsniegti pabalsti. Padomijas sistēma, ka par labām sekmēm maksā stipendiju, kurā ES valstī tā vēl ir?
Komentāri (4)
janis_laiks 29.05.2020. 08.19
“studijas daudziem jauniem cilvēkiem Latvijā ir privilēģija…tā tam nevajadzētu būt, jo laba izglītība ļauj katram no mums realizēt savu iekšējo potenciālu un padarīt sabiedrību labāku”.
Skaisti jau viss uzrakstīts, TIKAI nav tādu studiju vispār, – katrai programmai, specialitātei ir nosaukums, tieši tāpat kā ir tautsaimniecībai vairāk nepieciešamās un tās, kurās jau sen ir pārprodukcija. Valstij noteikti nav jāatbalsta visu viegli studētgribētāju (lasi, konkrētu profesiju apgūt un sākt strādāt negribētāju, dažu vieglas dzīves gadu tīkotāju) vēlme par budžeta līdzekļiem apgūt sevi izglītojošās sociālās-valodu-juristu-mākslu-utt. bla-bla-bla programmas laikā, kad ir akūts IT, inženierzinātņu, pedagogu, mediķu deficīts.
Domāju, tik ilgi, kamēr valsts nespēs jēgpilni un drošu roku kontrolēt augstskolu piedāvājumu, nespēs sabalansēt tautsaimniecībā nepieciešamo kadru daudzuma apmācību, uzņēmēju vajadzības ar patieso apmācību struktūru un studentu skaitu, tikmēr mēs nevaram vispārināt un žēloties par neiejūtību pret VISIEM studēt gribētājiem. Šobrīd nevajadzīgajās vai darba tirgū liekajās profesijās katrs drīkst izglītoties par maksu kaut visa mūža garumā, bet nevajag izdarīt spiedienu uz valsti, lai tā atbalsta studijas, kuru beidzēji negribēs un nevarēs atrast darbu specialitatē. Un, tā kā resursi ir ierobežoti, jebkāds atbalsts pienāktos tikai tiem, kas studē IT, inženierzinātnes u.tml.
0
QAnon 28.05.2020. 22.09
Kā teica izcilais stresa zinātnes radītājs, kosmopolīts (tas, tāpat, kā liberālis, nav lamu vārds un kosmopolīts nekad nelien svešā templī ar savu dziesmu grāmatu, kā krievs), Austroungārijas pavalstnieks Hanss Selje: “īpašums var sadegt, vai iet bojā plūdos, bet zināšanas paliks”. Komunistiskās diktatūras gados, es to piemēroju dzīves realitātei un mans unikālais teiciens bija: “Zināšanas nepakļaujas īpašuma konfiskācijai”
1
lindab456 > altinyildiz 29.05.2020. 03.26
Zināšanas nav konstants lielums – atņemt nevar, bet ir jāuztur un jāatjauno.
Komunistiskās diktatūras gados zināšanas bija cenzētas, kamēr jaunajā dzīves realitātē – tā ir prece.
0
Ugis Gruntmanis 28.05.2020. 17.44
Gribētos lielāku precizitāti par Skandināviju un citām ES valstīm, kuras rakstā trūkst. Zviedrijā nemaksā visiem stipendiju, Zviedrijā studentiem ir vieni no vislielakiem parādiem pasaulē https://www.theatlantic.com/international/archive/2013/05/the-high-price-of-a-free-college-education-in-sweden/276428/. Vācijā ir parierais ceļš, ņemot vērā vecāku ienākumus, studentiem tik izsniegti pabalsti. Padomijas sistēma, ka par labām sekmēm maksā stipendiju, kurā ES valstī tā vēl ir?
0