Pašvaldības par izglītības reformu: lēnāk, lai neiebrauc auzās!

Tāds iespaids, ka pašvaldības gaida lai visu viņām ar karoti mutē ieliek, uzraksta precīzas instrukcijas no A līdz Z. Un visu laiku tikai uzdod jautājumus, tas nav skaidrs un tas. Tā var turpināt bezgalīgi, un nekādu reformu nebūs nekad.
Tas, ka izglītības sistēmu vajag uzlabot, lai neatpaliktu no citām valstīm – tas viņiem ir vienaldzīgi.

Traģiski. Izglītībā notiekošais un nenotiekošais apdraud tautas nākoni vēl vairāk, kā augšējā korupcija vai kādas nebūt simetriskās politbrigādes (sauktas – partijas).
Te arī – vajag vai nevajag masleņicas un valentīdienas (abas labas), kādam gribas pastiprināt kora dziedāšanu, bet nekur diskusijās nemanu sāpi par tā saukto “eksakto” (apzīmējums diskutējams, bet net šoreiz) priekšmetu mācīšanu. Drīzāk jau nemācīšanu, kas pacelta idejiskos augstumos –skolā vajagot audzināt laimīgus un garīgus bērnus, nevis mocīt ar visādām matemātikām. Prāta disciplīnas trūkums, kas ir tiešas sekas valdošai nevērībai pret eksaktajām zinībām, ir kļuvis visaptverošs, Saeimas 100 gudrās galvas tam labs piemērs.
Vēsturē piemēru netrūkst, sekas vienmēr bijušas bēdīgas. Labākajos gadījumos – gadsimtiem nepārvarama atpalicība, sliktākajos – sabiedrības (tautas, ne tikai valsts) sabrukums un iznīcība.