Johanniterštrāses stāsti

Manā “kultūras kanonā” Atlantīdai un kinolektorijam goda vieta. Kinolektorijs taču bija pašiniciatīva, kas pievilka kā magnēts. Mazajā zālītē jau aura vien bija ko vērts. Piedzīvotais laiks nav aizmirstams. Paldies!
M.Knollam esot sarunu ieraksti ilgākā laika posmā ar V.Freimani. Vai VKKF uzņemsies rūpi, lai palīdzētu Matiasam tos apkopot un izdot nākotnē?
V.Freimane ir Latvijas vēstures traģiska un reizē ļoti gaiša liecība.

Kultūrai ir pavisam cits uzdevums: tā vieno nāciju un dara valstij godu – lūk par šo baigi derētu paspriest – bet bļodlaižām pārpilnas mutes ar nodokļu maksātāju naudu, tie ielīduši savās ērtajās mītnēs un paziņo, ka esot intravertie …

Bet ja par Freimani – kad lasīju viņas Atlantīdu – man visvairāk patika, ka viņai kopš bērnības iespēja lasīt, skatīties un klausīties un es no sirds apskaudu, ka viņai tam bija nauda.
Jo arī es šai pasaulē ienācu ar milzu zinātkāri , bet mana ģimene, kura manu zinātkāri atbalstija un veicināja , tomēr dzivoja nabadzīgi, grāmatas ņēmu un lasīju bibliotēkā , angļu valodu man mācīja – par velti skolotāja, kurai tagad uz kapiem nesu baltas puķes, kā paldies par vēl vienu logu uz pasauli

Tāpēc es saku, ka šī kundzes – Valentinas Freimanes dzīve būtu kā tāds paraugs tam, cik būtiski ir dot iespēju zinātkāriem, gudriem, talantīgiem bērniem -ka tā ir mūsu ieguldījums mūsu tautas nākotnē.

Diemžēl mēs skolas slēdzam, muļļājam kaut kādas kompetenču izglītības -tik daudz cieņas paši sev neizrādot, kā kompetences aizstājot ar latviešu valodas vārdu

Gaišs ceļš mūžībā lai ir Valentīnai Freimanei