Vārda brīvība cieņas robežās

Domāju, ka še ir vairākas lietas. Viens – vai Tavs viedoklis ir svarīgs un vai tas ko nopietnu izsaka. Bieži vien internetā ir skaidri redzama “nezinīša” vāvuļošana par tēmu vai “vienas tantes” garadarba atstāsts. Ciktāl to ņemt vērā, katra paša ziņā. Otrs – nevaru spriest par citām valstīm un interneta lietotāju izglītibu, bet mums it bieži vien radošie ļaudis uzsver, ka komentārus nelasa. Būtu vērts padomāt. Kas attiecas uz “aizvainotajām” valsts institūciju būtnēm, domāju, darba lauks Latvijā ir plašs, jo – nevienam nav skaidrs – cik šī persona ir mums draudzīga un sadarbīga vai tieši pretēji – darbojas ne tikai pretēji loģikai un sabiedrības interesēm, bet vien savā vai sava naudas maka labā. Piemēram, laikam jau bīstoties represiju, kas it populārs vārds pēdējā laikā, reti tiek analizēts ierēdņa, ministra vai deputāta rīcības argumentējums. Ja cilvēks nespēj pamatot savu darbību savādāk, kā citējot likumus, piedodiet, tā nav kompetence, bet stulbums un kaitniecība katram mums un visiem kopā. Mums ir gana piemēru, kur kāds būtu pelnījis ar tomātu pa mūli pēc būtības, bet tā vietā garas disciplinārlietas un piesegšana viena pēc otras. Varbūt tikai internets arī palicis… Par to runā maz… Piedevām – šķiet – gandrīz katra lieta par “godu un cieņu” no mazzināmas personas puses izskatās pēc publicitātes vai “pastieptas” rokas, jo – ir jau skaisti, būt godīgam (kādā aspektā – likuma vai loģiskā?), bet laikam vēl skaistāk, ja šo godīgumu var nopirkt ar tiesas kā starpnieka palīdzību. Gadās arī tā…

The Fight Is A Spiritual Battle Over Free Will

https://www.youtube.com/watch?v=4EgiYZpGn3k#t=145

http://tv.infowars.com/index/display/id/6349

http://www.infowars.com/infowars-declares-war-on-vaccine-pushers/

Strādājot ar studentiem, secinu, ka vienīgais veids, kā veicināt cilvēkos analītisko domāšanu un spēju atsijāt informāciju, ir kultivēt šādu praksi jau no agras bērnības.

=============

Lai analizētu,jābūt pamata,bāzei – postulātiem,aksiomām,faktiem…no tās atkarīgs,kāds būs analītiskās domāšanas rezultāts.Arī krievu prese lieliski analizē situācijas,pieņemot,ka krievi ir diža nācija,Krievija ir tīra garīguma mājvieta,bet pindosi ir visa ļaunuma sakne.

.

Varbūt nav nemaz slikti uzrakstīts.

Ukrainas kontekstā par šo tēmu driķēts visai daudz. Tiesa, šeit ir mēģināts skatīties plašāk. Plašāk ir labi. Bet ir tāda caurumu sajūta.

Peambulā autors ziņo: “Jauniešiem vairāk jāiesaistās sabiedriskās domas veidošanā – ne tikai jālasa, bet arī pašiem jāraksta”. Pareizi – jālasa un jāraksta. Bet kādā caurumā ir iekritusi domāšana?

Tālāk tekstā profesors priecājas: “Mēs dzīvojam laikā, kad ir tik viegli publicēt savu viedokli – var veidot blogus, publicēt rakstus internetā u.tml. Tas ir jāizmanto!”. Tieši vieglums bieži ir tas, kas ļauj nemēģināt izvilkt no cauruma domāšanu, jo ir taču tik viegli. Un pozitīvais vieglums pārāk regulāri degradējas bezatbildīgā žļurgā. Un tur nav novērojama viennozīmīga korelācija ar nika, vārda vai personas koda klātesamību. Žļurgu producē arī algoti štata rakstnieki.

Ja nu kur varu piekrist autoram par visiem simts, tad tas ir – “lai iegūtu pilnīgāku izpratni un izdarītu secinājumus, informāciju jāsmeļas no vairākiem avotiem”. Āmen! Bet kāpēc alpīnists gandrīz ar lepnumu “jāatzīst, ka ļoti maz lasu vietējos izdevumus”. Varbūt tomēr nebūtu par skādi lasīt, par godu tai dažādībai, pat tad, ja “bieži trūkst ne tikai objektivitātes, bet arī vienkāršas loģikas”. Dažādībai. Varbūt tad apgalvojums un atklāsme “arī Latvijā cilvēki tic tam, ko lasa, un man nav saprotams, kāpēc ir tā” skanētu citādi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka gan Latvijā, gan Vācijā vai Krievijā, un pie jeņķiem arīdzan, cilvēki lasa, tic un saprot ļoti dažādi. Nav vienīgā (vienota) Latvijas vai latviešu ticībspēja. Tieši tāpat, kā tas tā nav amerikā amerikāņiem.

Profesors, laikam jau ne bez lepnuma, atceras: “Kad mācījos 4.klasē, skolotājs mums lika lasīt „New York Times” un analizēt izlasīto. Viņš mudināja iesaistīties, meklēt nepilnības, kļūdas un pat rakstīt vēstules redakcijai”. Tiešām atraktīva metode. Vai bez blaknēm? Tām, kuras, neatkarīgi no visa turpmāk apgūtā un pieredzētā, liek cerēt, ka patiesība tur ir tāpēc, ka tā tur ir. Jo debesis toreiz bija zilākas, un zāle zaļāka.

Gribētu uzvērt, ka “būt tolerantiem un respektēt citus cilvēkus, viņu nostājas un uzskatus.” ir iespējams arī paliekot anonīmam. Neaizmirsīsim, ka internetā mūs redz ne tikai sarunu biedri, bet arī darba devēji (esošie un iespējamie), biznesa klienti no dažādām valstīm un nācijām, kuras nereti ne tikai vienu otru necieš, bet arī aktīvi izmanto visus pieejamos līdzekļus, lai abpusēji ieriebtu. Ne mūsu darba devējiem ne klientiem nav nekādas darīšanas, kādi ir mūsu privātie uzskati un nedrīkst būt intereses par mūsu privāto dzīvi.

Jau pietiek, ka fasebuks un linkedins mēģina sapiņķerēt mūsu privāto dzīvi ar profesionālo.

Nenovērtējiet par zemu anonimitātes nozīmi. Tā vajadzīga ne tikai rupekļiem un troļļiem.

———

Pasarg dies’ sākt ticēt informācijai no rietumiem, ko atkārto austrumos! Skat’, ko atklājuši par Ukrainas Maidana apšaušanu BBC žurnālisti:

The BBC’s Gabriel Gatehouse, who witnessed the shootings, returned to investigate.

The untold story of the Maidan massacre

http://www.bbc.com/news/magazine-31359021

Ukraine conflict: What happened in Kiev’s Maidan square?http://www.bbc.com/news/world-europe-31433363

Par reliģiju nepiekritīšu – it sevišķi, ja neaizskart reliģiju mudina cilvēks, kurš tajā pašā rakstā slavina kritisko un analītisko domāšanu (respektīvi, organizētās – pat ne radikālās – reliģijas pretstatu). Ja kāds izsmietu kādu politisko partiju vai futbola komandu un par to tiktu nošauts, sabiedrībā izceltos vispārējs sašutums, bet par islāma kariķētājiem te klusāk, te skaļāk čukst, ka paši vien bija vainīgi un nevajadzēja provocēt ticīgos. Vai kāds varētu pamatot, kādēļ tiesības uz savas reliģijas godu tiek šādi privileģētas pretēji politiskajām idejām, līdzjušanai futbola klubam un citiem pasaules redzējumiem? Vai tikai reliģioziem cilvēkiem tiek atzītas morālas tiesības uz viņu pārliecības nezaimošanu?