Vārdi, ko izvēlamies

Jā, jā! Sanita atstrādā bezpreģelu. Labi, ka čistiji letiņi bez zamaškām uz to norāda.

Vēl 20 gadu tuksnesī.MIERRĪGI.

S.Upleja ir muldētāja. Grafomāne. Raksts “bezpriģeļnijs”. Tukšvārde.

Gudrie analizētāji,spriedēji, secinātāji – domājošie! Protams, Jums nav jābūt par pasaules lāpītājiem, Jūs neietekmējaties no apšaubāmām ikdienas aptaujām, no paviršu žurnālistu bezpersoniski atstrādāta maizes darba. Bet ļaunums, neiecietība, visaptverošs negatīvisms sagandē to 80% laužu dzīvi, kas dažādu iemeslu dēļ, nespēj iztikt bez sveša padoma, vairs nesaskata un nenovērtē to labo, kas neapšaubāmi ir mūsu ikviena dzīvē.

Paldies autorei!

nevis uzticas politiķiem, bet ir spiesti izvēlēties :DDD

eiserts

Paldies Kaimiņam, ka Saeimā nonācis mazāk rinkēviču, kozlovsku, matīsu un latviešu valsti un tautu šodien nežņaudz ZRP(v)/SC koalīcija.

Nedēļu YOUTUBE titulā man karājās kadrs, kurā saskandinot šampanieša glāzi ar Bondaru Artuss dēmonstrē, ka BŪDĀ šampanieti parasts dzert no burciņām. Tomēr sižetā tas netraucē PAŠAPMIERINĀTAJAM MUĻĶIM pamācīt žurnālistu ģērbties.

Ja TĀDS iekļuvis Saeimā – vai tas ir MAZĀKAIS, no ļaunumiem!?

Mēdz teikt ka pesimists redz glāzi līdz pusei tukšu, otimists- līdz pusei pilnu. Lai nu kā, būtību tas nemaina- līmenis glāzē ir pusē. Tāpat par “mazāko ļaunumu”, vai labāko no sliktajiem- būtību tas nemaina. Vēlētājs neatbalsta nevienu no partijām, un tāpēc balso par vienu no tām , kas , viņaprāt, sataisīs mazāk ziepes. Tā bija arī ar mani, atzīšos, balsoju par Vienotību, lai nebalsotu par Saskaņu, ZZS, NA, un neizšķiestu savu balsi mazajās partijās. Es balsoju, lai “noturētu centru”. Bet tas nu galīgi nenozīmē, ka man Vienotības politika patīk. Pēdejā laikā Vienotība no taisnības aizstāvja ir pārvērtusies par savējo aizstāvi, un tas ir noticis Āboltiņas virsvadībā, kura pati, izmesta pa durvīm, Saeimā ierāpās atpaksaļ pa logu..Un tagad jautājums Uplejas kundzei- kā korekti nosaukt manu izvēli vēlēšanās? Vārdu kopa “mazākai ļaunums” jau tomēr netiek lietots tāpēc, ka mūsu domās visi ir “ļauni”, tas liek lietots tāpēc, lai paspilgtinātu savu izvēles pamatojumu. Tikpat labi tās raksturotājs varētu būt citu vārdu salikums. Tad kāds? Neesmu ne žurnālists, ne kā citādi ar valodas lietām saistīts, tāpēc labprāt lietošu citu apzīmējumu, jo piekrītu Uplejas kundzei – šis ne visai labi raksturo situāciju.

Uplejas kundze neapšaubāmi ir labākā šeit rakstošā žurnaliste.
Prese un citi MIL rada sabiedrisko domu un tieši sabiedriskā doma mums ir daudz vairāk sačakarēta, nekā politika. Jo politika balta un pūkaina nav pat Dānijā. Arī tur ir skandāli, nodevības, intereses, koalīcijas, arī korupcija utt. Tikai mūsu gaidu līmenis kopš 90tajiem paģēr ideālismu, nevis reālismu, bet vai paši personīgi esam ideāli?

Droši pieskaitiet mani pie tiem, kas gāja balsot par mazāko ļaunumu. Mans balsojums noteikti nebija uzticēšanās politiķiem. Gāju balsot tikai tāpēc, lai pēc iespējas mazāk saņemtu tie lielākie blēži.

Partijai par kuru balsoju neuzticos, jo kā es varu uzticēties partijai, kas izniekoja milzīgo vēlētāju uzticību un nodeva cerības uz tiesisku valsti. Kā es varu uzticēties partijai, kas dažu cilvēku intereses nostādīja augstāk par valsts interesēm?

Vienotībai kopā ar RP bija iespēja iestāties par tiesiskumu un piespiest vairākumu spēlēt savā laukuma pusē. Bija iespēja aiziet opozīcijā, lai patstāvīgi atgādinātu par nepieciešamajām reformām un pēc tam uz 12. saeimas vēlēšanām savāktu divtik balsu. Nē, tā vietā partiju spices sadalīja siltos krēslus aizbildinoties ar mistisku stabilitāti un tādejādi grāva gan savu partiju, gan uzticību savai valstij.

…Ļauns un ļaunums ir ļoti spēcīgi vārdi, ko “Latviešu literārās valodas vārdnīca” skaidro kā naidīgu, nežēlīgu, nekrietnu, noziedzīgu attieksmi vai rīcību. Tātad vairāk vai mazāk apzinātu un mērķtiecīgu kaitējuma nodarīšanu citiem….

————————–

Jā, tieši tā. Tieši tā es uztveru vārdu ļaunums. Maigāki vārdi, lai paliek maigākiem laikiem. Šī brīža politiķu attieksme pret vēlētāju ir gan nekrietna, gan noziedzīga.

Redz, pirms vēlēšanām I. Sudraba uzdeva jautājumu: “Kura partija līdz šim ir darbojusies valsts labā?” Protams, to uzreiz nodēvēja par “retorisku” un atbildēt neviens tā arī nemēģināja.

Pirmkārt, raksta autore nemēģina izvērtēt, kurš deputāts vai ministrs par politiķi saucams (vai šahiste Reizniece un sportists Bergmanis, ieiejot pa Saeimas durvīm, uzreiz top “politiķi”????) – fakts, ka trūkst ideju vai tās ir miglainas, noliedzams būtu grūti. Otrs – ļoti reti kāds no esosajiem vai bijušajiem deputātiem spēj atbildēt uz jautājumu par nozares vai konkrētu lietu sakārtošanu (piemēram, par tiesnešu sfēru jau izteicās ministre Āboltiņa un šis jautājums skaisti “stāv” plauktā vai pie sienas kā Grosvalda glezna…). Trešais – mums pamazām tiek iestāstīts, ka “godīgi” skaitās pildīt likumu (lai arī par šo likumu ir samaksāts vai tas tiek pieņemts tikai kāda interesēs) un pašam nedomāt… Kāpēc? Vai visu iespējams noteikt likumos? Un ciktāl t.s. “likumdevēji” valsts iedzīvotājus uzskata par stulbiem? Ceturtais, kā mums ļoti trūkst – informācija. Esmu jau bildis, ka t.s. preses vai sabiedrisko attiecību ļaudis faktiski strādā nevis mums = sabiedribai, bet truli un vispārēji pauž aizstāvību ministram, ministrijai vai vēl kam, neanalizējot dokumentu, situāciju vai lietu. Principā – mēs algojam ļaudis, kas mums muld… Tā vietā būtu loģiski, ja ministrija darbotos, bet preses cilvēks sabiedrībai paustu analītisku vēsti – lēmums top tāds vai citāds, sekas būs tādas, ministrija domā šādi… Katrā ziņā – raksta autore ir ķērusies pie labas tēmas, bet te daudz darba. Kas patiesi IR valsts intereses un vai visa valsts sistēma darbojas to labā – ļoti apšaubāmi!

” sabiedrības totālo neuzticēšanos politiķiem un, it sevišķi, partijām, ir tāds fenomens, kas mums ir ļoti raksturīgs, un tas būtu jāpēta”.
Pirmkārt, cik nu raksturīgs mums. Drīzāk kas cits – lielā vaimanāšana. Cita lieta – klusējot, ar blēdību pret blēdību. Uzvar gudrākais.
Otrkārt, tāpat bez pētniekiem skaidrs, ka neuzticēšanos rada blēdība bet nevis otrādi. Tāpat ir zināms, ka blēdība pastāv kopš civilizācijas pirmsākumiem, piemīt ikvienam no mums un ir gana labi jau izpētīta. Sašutumu izraisa tikai tā blēdība, kas nāk no muļķu blēžiem, kuri uztver apkārtējos par muļķiem. Gudra blēdība visdrīzāk izraisa baudu, līdzīgu kā no mākslas baudīšanas.

Var jau teikt visādi – “mazākais ļaunums”, “labākais no esošās izvēles”, utt., bet, lietas būtību tas nemaina – ļoti daudzi īsti neuzticas nevienai no partijām, jo visas tās, vairāk vai mazāk, cilvēku acīs sevi sakompromitējušas, un balso tikai tāpēc, ka saprot, ka nebalsot nevar.

Vai tas ir tāpēc, ka mūsu partijas tiešām ir tik sliktas, blēdīgas, tur ir ne tie politiķi, kurus gribētos redzēt, vai tāpēc, ka sabiedrība ir samērā politiski infantīla, tai ir pārāk lielas prasības, it sevišķi, kas attiecas pret citiem, un politiķi mums cilvēki, kā jau cilvēki, ar savām vājībām, bet, nekādi ļaunuma iemiesojumi nav, to grūti pateikt, drīzāk, sliecos uz abu šo variantu kombināciju, runa ir par proporcijām.

Bet, vispār, Latvijas sabiedrības totālo neuzticēšanos politiķiem un, it sevišķi, partijām, ir tāds fenomens, kas mums ir ļoti raksturīgs, un tas būtu jāpēta, it sevišķi, politiķiem, un jāizdara secinājumi, jo tas, īstenībā, ir drauds visai Latvijas politiskajai sistēmai un demokrātijai, un paver ceļu populismam un populistiem.

Nedomāju, ka lielie runātāji vārdu izvēlei pievērš vajadzīgo uzmanību un piepūli. Vieglāk ir, pirmkārt, dzīvot pēc ” cpoy-paste” principa, otrkārt, lai izvēlētos, jābūt pietiekoši plašam krājumam. Ko mēs sastopam ikdienā? Žurnālistu tiražēto klišeju virteni, bagātīgi piesārņotu ar nebeidzamiem “šis te”, “šo te” u.t.t. visos iespējamos locījumos. Latviešu valoda grimst, izskatās, bez ārējas ietekmes. Tikai pašu gribas trūkuma dēļ. Tas sākas jau no pirmās skolas dienas. Turpmāk veiklu manipulatoru izmantots.