Pildot laikmeta prasību

Meierovis un Bolšteins droši vien teiktu, ka pirms paliks gaišs, vēl iestāsies melna tumsa, pagaidām tikai krēslo. Te taču tikko viens bija izdevies uz Maskavu ziņot, ka Rīgas Tautas republikai savs zili baltais karogs, identifikācijas kartes un kas tik vēl ne. Nevar tik saprast, cik vēl daudz varas valsts dos pašvaldībām naudas, arī Eiropas fondu, tērēšanai, kas pati kopā kā viena pašvaldība Rietumos, un cik vēl ilgi ļaus veiksmes stāsta vajadzībām Ušakovam izspēlēt sociālo kārti? Kleptokrātija un tumsonība ir lielākie drošības draudi, un pagaidām izskatās, ka banku veiksmes stāstam tika upurēts arī tiesiskums un KNAB.

Vislabāk teātra izrādēs ir attēlot reālas traģikomiskas personības, par ko pasmieties vai kam just līdzi, vēsturiskas un nozīmīgas personības, kuras vispārēji cienītas, teātra izrādēs labāk nemaz nerādīt, jo tāpat jebkāda atdarināšana – vizuāla vai runas – šķiet neatbilstoša. Man nebija skaidra motivācija veidot teātra izrādes vai vēl sliktāk – mūziklus – par Meierovica tēmu, nekad uz tādu neietu, jo uzskatu par necienīgu izturēšanos pret viņu un viņa laikabiedriem. Kādēļ nav iespējams drīzāk atvērt kādu izstādi, pirms daudziem gadiem tāda bija par Latvijas ārlietu darbiniekiem, kas daudzi zaudēja savas dzīvības, ienākot Padomu armijai. Lai jaunieši redz, ka patiešām kādreiz ir bijis arī tā, ka gods un valsts nākotne ir svarīgaka par naudu, amatu vai pašbagātināšanos uz citu rēķina, citādi to dažreiz var aizmirst uz atsevišķu postpadomistu sastrādātā fona.

Vai šis sabiedrības inertums būtu okupācijas gados latvieša zemapziņā iekodēta mazvērtības sajūta? Dīvaina šķiet arī mūsu radošās inteliģences rezervētā attieksme pret savas valsts vēsturi. Vienlaikus tā ir arī ignorance pret sabiedrības, tautas vēlmi iepazīt savas valsts vēsturi.

_____________________

Man nepatīk jedziens inteliģence. Ja mēs tomēr to lietojam, tad jāšaubas, vai tāda mums vispār ir. Manuprāt mums ir atsevišķi inteliģenti cilvēki. Vai pie ineliģences var pieskaitīt cilvēku, kurš ir baudījis labu izglītību, bet nekā nav sapratis un piedevām ir rupjš kā zirga deķis?:)

Meierovics un Ulmanis ir faktiski divi cilvēki, kuriem varam pateikties, ka ir Latvijas valsts. Ne jau 18. novembra balsojuma un formālu lēmumu kontekstā, bet tieši darba un pieņemto lēmumu un izdarīto darbu ziņā pirms un īpaši – pēc 1918. gada 18. novembra.

Ulmaņa vairāki stratēģiskie lēmumi, ar ko kurā brīdī sadarboties karadarbības laikā, un kurā brīdī attiecības pārtraukt, kā arī lēmumi mazākās lietās, un Meierovica diplomātiskais darbs faktiski bija tas, kas nodrošināja, ka pēc 1918. gada Latvijas Republika noturējās un tika atzīta par eksistēt tiesīgu valsti.