Glāze – pustukša vai pa pusei pilna?

Mēs varam dēļ tiem rādītājiem galīgi neiespringt! Pētot pirmsvēlēšanu informāciju pastkastītēs, var secināt – Boriss Cilevičs, pats Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs un daudzi citi potē cilvēkiem, cik viņi, mēs kopā visi esam NABAGI! Pie velna! Ar visām tām iespējām mācīties, strādāt, aizbraukt citur – tam visam arī sava vērtība! Viss ir galvā, bet, protams, dažreiz pietrūkst kabatā!

P.S.: var cirst malku ar parastu cirvīti koka kātā, bet var arī pieprasīt FISKAR, un kamēr tā nav, līdz tam neko nedarīt!!!

Agnesīte tā apvainojusies uz Bičevski, ka pat uzvārdu nomainījusi…

——-Agnese Rutkovska:”Sasniegtā novērtēšanā gan nepieciešami kādi atskaites punkti.”

===============================================================================

Vajadzīgi,tāpēc noder atcerēties pamatskolā mācīto reizrēķinu par sasniegtā novērtēšanu. Liberālistu dāmām un kungiem vajadzētu apkaunēties sava ekonomikas skolotāja priekšā,johaidī,Vīksniņš kapā otrādi apgrieztos,ja uzzināti par skoloto rimševicu trikiem savas mazspējas piesegšanai.

30.vietā atradās Latvija,kad sāka visu to ļembastu ar brīvo tirgu,prihvatizāciju u.c. jauninājumiem,kurus te slavēja Rietum-ceļa vedēji.

Tagad nu esam atkrituši uz 48.vietu,bet triku meistari turpina rokas plātīt.

Saņemiet drosmi,libretisti,jo “Latvija joprojām nespēj izrauties” Juris Vīksniņš, Džordžtaunas universitātes (Vašingtona) ekonomikas profesors, speciāli Kapitālam http://zagarins.net/sveiks/2001/120501viksnins.htm

Labklājības rādītāji ir ļoti individuāli un nāk ar zināmu laika nobīdi, nevaru nepiekrist, ka drusku jau viss iet uz augšu, bet šeit ir viens bet….krietni ātrāk to sajuta tie, kam būtisku ienākumu daļu veido melnā nauda t.i. aploksnes vai firmači, legālās fiksētas algas saņēmējiem nereti ienākumi ir iesaldēti vēl no trekno beigām, kamēr cenas, sevišķi 2011-2012.gadā auga ļoti strauji un sevišķi pirmās nepieciešamības precēm, es pat teikšu, ka krīzes pīķi, tie, kam bija darbs un kuru ienākumi netika samazināti dzīvoja krietni labāk nekā pāris gadus vēlāk t.i. 2011-2012.gadā un nedzīvo arī tik labi tagad, kaut ienākumi tiek mikroskopiski palielināti un arī ne jau tādēļ, ka tas būtu godīgi vai firmas izlieto brīvos līdzekļus, bet gan tādēļ, ka darbaspēka emigrācijas dēļ un ekonomiskās aktivitātes pieauguma dēļ skopuļiem ir reālas iespējas strādāt pašiem :)). Kopumā par reālo labklājību var teikt, ka nav tik melna kā mālē, bet nav arī tāda, kā to pasniedz “veiksmes stāsta” sludinātāji….

….runājot par neatbilstību vērtējumam un realitātei, nākas atcerēties nupat publicētos aptaujas rezultātus par Latvijas iedzīvotāju “laimes indeksu” un tad rodas jautājums – vai neapmierināts cilvēks var būt laimīgs?…

-“Sasniegts vēsturiski augstākais Latvijas iedzīvotāju “laimes indeksa” rādītājs – esam laimīgi kā vēl nekad pēdējo vairāk nekā 13 gadu laikā, liecina pētījumu kompānijas aptauja…

2001.gadā laimīgi jutās mazāk nekā puse no Latvijā dzīvojošiem, ar dzīvi neapmierināti bija 38%. Gadiem ejot, laimīgo iedzīvotāju īpatsvars pieauga. Tā sauktajos treknajos gados, tas pārsniedz 60% robežu, laikā pēc 2008.gada krīzes atkal pazeminoties.

Šogad laimīgi jutās jau vairāk nekā 73% Latvijā dzīvojošo. Nelaimīgi mūsu valstī ir katrs piektais iedzīvotājs. Vēsturiski vismazāk cilvēku patlaban nevar pateikt, kā īsti jūtas.” /delfi.lv/

….bet…un kārtējo reizi atkal jāvēršas pie masu mediju pārstāvjiem – kā tiek rādīts/stāstīts par valstī notiekošo….mums katrā ziņu raidījumā vismaz 75% no raidlaika satura cenšas rādīt tikai negatīvo (pustukšo un tukšo glāzi), jo – tas piesaista skatītāju/klausītāju, tā var celt MM reitingu..bet sabiedrībā nostipiprinās priekšstats – viss ir slikti, glāze paliek arvien tukšāka…

…protams, ir tematiskie raidījumi, autorraidījumi, kuros stāsta arī par pozitīvo, diemžēl, tos skatās neliela daļa sabiedrības, jo ziņu raidījumi ir galvenais informācijas avots plašai auditorijai…

Autore labi parāda t.s. “atskaites punktu” svarīgumu un nepieciešamību. Nereti dzirdam vēstis, ka mums ir ļoti zemi nodokļi, aizmirstot, ka vēl zemāki ir ienākumi… Tāpat jāpiekrit argumentam, ka kopš 19. gs. 90. gadiem iedzīvotāju migrācija piedāvātās zemes vai citu apsvērumu dēļ (Sibīrija, Brazīlija, Baltkrievija, Latgale) ir notikusi visai plaši, tāpat aŗī I Pasaules kara gados. Tikai – paskatoties kaut savu ciltskoku – redzu, cik bērnu bija vecvecāku ģimenēs (5–10)… Tātad var runāt, ka migrācija bija un būs, bet tagad tās ietekme ir būtiskāka demogrāfisku apsvērumu dēļ. Domāju, ka ļoti neskaidrās un mazliet komunistiskās valsts politikas dēļ cilvēkiem nav uzticības arī aptaujām, kālab turīguma līmenis ir ļoti slidena un neprecīza lieta. Tas diemžēl ir jautājums – kā attīstīt kādu reģionu vai nozari, netraucējot. Jo diemžēl tagad ir tā – kolīdz kāds uzņēmums vai nozare attīstas, kāds “projekts” notiek, tam apkārt kā lapseņu bars sāk spietot labuma gribētāji, pārdalītāji un tūdaļ jau ierodas arī savu daļu kārojošie valsts institūciju tēli. Valstī ir gana daudz naudas un prasmīgu darbaroku un “darbagalvu”, tikai viņiem nez kālab likumīgā piespiedu kārtā gandrīz kā 40. gadu otrajā pusē, kad dibināja kolhozus, ir noteikti nemitīgi jādalās. Kāpēc?

Vēl tikai vajadzētu atcerēties, ka tūkstošiem ģimeņu un cilvēku,

kuri šeit nespēja nopelnīt iztiku, vienkārši emigrējuši, un tie vairs nekādā statistikā vienkārši nav iekšā, un Latvijai tie, faktiski, ir zuduši, jo atgriezīsies tikai retais, vai tad, kad nopelnīs sev pienācīgu pensiju.

Kaut, no otras puses, ekonomiska migrācija nir normāla parādība.

Lielākas bažas rada mūsu pensiju sistēma, kura cilvēkus ar nelieliem ienākumiem, un tādu ir daudz, faktiski, nolemj nabadzībai, un politiķi neko nedara, lai to mainītu, ieviešot, kaut vai, kādu maksimumu vai minimumu, ar ko var izdzīvot, kā tas ir jebkurā ES valstī, un nodrošinot vecus un slimus cilvēkus ar pieejamu med. palīdzību.

Tikai puse iedzīvotāju ar dzīvi apmierināti, un tas esot veiksmes stāsts, labdien.