Jauni riski vārda brīvībai

Lai nu kā,bet internets un visa digitālā tehnoloģija kopumā, ir vienreizējs cilvēces sasniegums. Es saprotu, es nesaku neko jaunu. Vienkārši es atceros savu bērnību un jaunību, pat deviņdesmitos gadus, kad sazināties pa telefonu ar otru cilveku bija liela ekstra, tāpat kā kvalitatīvi radiouztvērēji, kuri nešņāca un nekauca. Labu mūziku varēja dzirdēt tikai no platēm, vai laba magnetofona. Šodien sakarā ar digitālo tehnoloģiju attīstību, tas viss šķiet gandrīz neticami, pat neaptverami. Šodien tikai retā mājā nav datora un interneta, tātad logs uz Pasauli ir plaši vaļā. Mēs brīvi un katrā mirklī varam izteikt savu viedokli par to, vai citu jautājumu, varam bez problēmām piedalīties publiskajās diskusijās un likt politiķiem arvien vairāk apdomāt katru savu soli, katru lēmumu. Vai tas nav vareni?

šī te Saeima diezin vai ko izdarīs, lai sakārtotu likumdošanu.
Un, pat ja zinātu īstos mēdiju īpašniekus, neko daudz tas nemainītu.
Par redakcionālo neatkarību Latvijas apstākļos var tikai sapņot.
Bet, kas traucē žurnalistus apvienoties patiešām spēcīgā žurnalistu arodbiedrībā vai citā organizācijā, neatkarīgi no valodas, kurā tie raksta, un ideoloģijas, vienkārši, lai aizstāvētu savas tiesības? Neviena no esošajām, izskatās, ar to nenodarbojas.
Kas Latvijai visvairāk nepieciešams – nopietna un neatkarīga sabiedriska TV ar visām sab. TV funkcijām.
Un atkal – ar šo Saeimu tas ir nereāli, un ar šo kārtību, kād viss ir politiķu rokās, arī padomes ievēlēšana.
Kaut arī, īstenībā, vairākumam iedzīvotāju tas namaz nav nepieciešams, krievu mentu seriāli un punķainas melodrāmas lielu daļu no domāšanas procesa jau atradinājušas, un tie, kas grib ko zināt, sēž internetā. kaut arī tur lie;la daļa dzīvo pa “draugiem” un spēlītēm.