Maratona uzvarētāji noskaidroti

Pieveikti 21 km. Sanaca ari PB, tacu biju cerejis kadas 5-10 min atrak. Skriesana divreiz pa Vantenieku un saule nokauseja : ))

Noskrēju “pusīti” – bija labi, uzstādīju PB… un man liekas ok, ka arī 5 km skrējušos “pieskaita”, jo tauta ir jāpieradina pie veselīga dzīvesveida – sāks ar 5 km, bet beigs…
Tagad jāgatavojas pilnajam maratonam. Kaut kad rudenī… savam otrajam :)

Pirms skriešanas apsolīju uzrakstīt. Tāpēc skriet bija vieglāk – zināju, ka noteikti jānoskrien, citādi nebūtu ko rakstīt. Kaut gan tam, ka pasākums man patika ļoti, nav nekāda sakara ar to, ka noskrēju.
Es skrienu, lai domātu, rakstītu, reizēm – lai tiktu galā ar sevi. Mēģināju skriet ar mūziku vai radio ziņām ausīs – nepatika. Patīk klausīties oriģinālo skaņu – to, kas notiek man apkārt (vilciens sniegputenī, lakstīgala ievās, divi dzērāji kaut kur mazdārziņos, divas NATO lidmašīnas virs galvas). Un man, protams, nekad nebija radusies vēlēšanās piedalīties publiskā masu pasākumā.
Taču visā savā pašpietiekamībā pamazām sāku just, ka mani uzrunā skrējēju klusā solidaritāte, kurā smaidot iesaistījos. Proti, ceļā sastaptu skrējēju (un ne tikai Latvijā) sveicinu paceļot plaukstu. Un beidzot šogad pierunāju sevi, ka vismaz kādreiz ir jāizlien no alas un jāpārliecinās, kā tas ir „viens skrējiens – viena sajūta”.
Ir labi. Skriet pa ielām, divas reizes turp – atpakaļ pa Vanšu tiltu. Ļoti patika fantastiskā skaņa – tur, kur mazāk līdzjutēju, tevi apņem gandrīz sirreāla soļu dipoņa, bet tur, kur līdzjutēji …. tiešām, pāris reizes gandrīz apraudājos.
Es skrēju „pusīti” – 21 km un, spriežot te pēc komentāriem, laikam īsti neskaitos (vajag 42). Bet pati esmu sevi pieskaitījusi. Un arī tos bēbīšus, ko ratos stūma pa 5 km distanci es pieskaitu!
Tāpēc, ka tu nevari kopā ar ģimeni un jebkurā vecumā iziet, piemēram, īstā hokeja laukumā īstas spēles laikā. Te to var – trase ir īsta un skrējiens ir īsts (uzvarētājs Benazzouz taču mina to pašu asfaltu).
Un pieskaitīt visus un teikt, ka mūsu bija ļoti daudz (arī 126 cilvēki ar īpašām vajadzībām, kas pievarēja „Vienotības kilometru) ,manuprāt, ir godīgi. Jo mēs neparunājām, mēs tiešām piedalījāmies – un tā (arī īsākās distancēs) maratona pasākumos piedalās visā pasaulē. Jo maratons kā pasākums nav tikai izredzētajiem. Bet maratonisti tiešām ir izredzētie. Es apbrīnoju katru, kurš šodien noskrēja 42 kilometrus un 195 metrus!

Maratonu neskrēju. Iebāzu kabatā GPS: 1,5 st grūžot zāles pļāvēju, nostaigāti 5km. Vēl vismaz tik pat šodien priekšā. Reāls darbs.

Pieci kilometri nav maratons, tā kā nevajag te cirst ka pieteikušies maratonam 11 tūkstoši. Vajag saukt lietas īstajos vārdos, maratons – tas ir nopietni, pieci kilometri ir izklaides pasākums.

Vai kāds vēl ir saskāries ar problēmu stafetes finišā atrast pareizo eju, kur iečekot savu čipu?