Esmu brīvs!

Kad notika pārmaiņas Latvijā, man bija vien 3 gadi. Māmiņa stāstīja, kā mēs piedalījušies dažādos vēsturiski nozīmīgos pasākumos, taču biju par mazu, lai to atcerētos pati. Manu izpratni par vēsturi veido citu atmiņas un neskaitāmi daudzie Sibīrijas stāsti — īpaši spilgti atmiņā palikuši manas mīļās skolotājas Veltas bērnības atmiņas. Es raudāju līdzi, lai gan īsti neizpratu notikumu patieso nozīmi. Tagad noraugos ar skepsi un neiesaistos. Varbūt izklausīsies pārāk kategoriski, taču, manuprāt, Latvijas iedzīvotāji nekad tā īsti nav bijuši brīvi. Ilūzijas. No lāča ķetnām vilkam zobos — mēs paši sevi esam sagūstījuši.

Mani drīzāk māc bažas, ka daudzi domā — brīvība ir visatļautība. Nē. Brīvība nav rīcības attaisnojums, tā nozīmē izvēles iespējas. Brīvība nozīmē justies labi vietā, kurai esi piederīgs.

tik īraudziejuse, kas maņ pagaiss, saprotu, kas maņ beja bejs.
vosorā byudama Sibirejā, īraudzieju, cik trausla ir myusu breiveiba. verūtīs iz tom vysom kartem, kur mes asam vydā: Литва, Латвия, Эстония – kai īpašuo zona i nikaida tī Eiropys Savīneiba voi NATO. varbyut cytā kruosā kai Krīvejis Federeceja i NVS, tok ari cytā kruosā kai Vuoceja, Zvīdreja, Pūleja.
tys ir kai dasadūrt sovom bailem par sovu vaļsti. kur vyss bryuk i jiuk tai, ka ruodīs – tei ir vaļsts pošnuoveiba, i jei sev amputej vīnu lūcekli piec ūtra: izgleiteiba, kultura, medicina, ekonomika.
tok pats golvonais. Sibirejā es da mīļu saprotu – cik gryuts ir bez sovys vaļsts. bez Latvejis mes jau seņ vaira nabyutu latvīši. gribim tuo atzeit voi nā.
svešumā saprotu, cik vuoreigs ir byutiskais. i kai suop, kod puortryukst, pagaist, nav. kod vara pajem kai kačalānu aiz skausta – te nu beja vysa breiveiba byut, dūmuot, runuot.

Vai kāds nevar nopublicēt tos draudus latviešiem, ko mūsu :) tagadējā Eiroparlamentāriete Ždanoka skandēja no krievu armijas helikopteros uzstādītajiem skaļruņiem barikāžu laikā…

Es domāju, ka brīvību pa īstam var novērtēt tikai tad, kad tā ir pazaudēta.

mācās un obligāti jārunā krievu valodā. Atvērtas robežās, par uzņēmējdarbību vairs neliek cietumā, krievi vairs nevienu nevar izsūtīt.
Ja toreiz PSRS nebūtu sabrukusi, tad pašlaik Latvija jau būtu pilnībā pārrievota.

viena no laimīgākajām dienām manā mūžā – 4.maijs, kad pa radio skaitīja balsis, kas nodotas par neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Biju nedaudz nokavējis sākumu, bet, kad izdzirdēju, ka pat Kalnbērziņš ir “par”, tad varēja saprast, ka balsu pietiek, jo, lai savāktu konstitucionālo vairākumu bija nepieciešamas 2/3 balsu. Vienlaikus tomēr bija sajūta, ka pie varas tiks nevis īsti patrioti, bet bijušie/esošie komunisti un nomenklatūras darbinieki. Tā arī notika – un sekas mēs redzam tieši tagad – krīzes laikā.
Bet vienalga prieks, ka maniem bērnie nav jā

Es pārstāvu to paaudzi, kas visu savu apzināto mūžu ir dzīvojusi brīvā Latvijā. Protams, mutvārdu vēsture, kas balstīta vecvecāku piedzīvotajā deportāciju laikā, vecāku stāsti par barikādēm, par Baltijas ceļu, par taloniem pēc desas, ir dzīvi manā apziņā, taču šie stāsti nekad nav bijuši mani. Tas nekad nav bijis kaut kas, ko es būtu piedzīvojis. Tas nav kaut kas, kas mani vienotu ar maniem līdzcilvēkiem. Kad ik gadus tiek pieminēts Baltijas ceļš un barikādes, tad es nenobirdinu asaru, es neatminos tos laikus, es neatceros to sajūtu, es nejūtu saviļņojumu. Un tas nav tādēļ, ka man nebūtu cieņas pret pagātni un Latvijas vēsturi. Tas vienkārši nav mans. Tās sajūtas un atmiņas nav manas. Mana brīvība un mans brīvības skaidrojums nesaistās ar Latvijas valsti un tās pagātni. Tas saistās ar mani pašu, ar manu brīvību darīt to, ko es vēlos.

1989. gada maijā pēc 2 gadu piespiedu prombūtnes Krievijas Tālajos Austrumos atgriezos mājās un Jelgavā Academia Petrina tornī ieraudzīju sarkanbaltsarkano karogu..tā protams vēl nebija brīvība, bet tas bija tik daudz..un tad bija neatkarības deklarācija , barikādes..notikumi Bastejkalnā, augusta pučs, Rubika draudi TV 19. augustā, Jelcins uz tanka un kā kronis visam bija 21. augusta pēcpusdienā Gastronomā (atceraties tādus) ļaudis grāba maizi uz izķeršanu un viens opis..tā ap gadi 75 , mierīgā balsī teica..ļaudis , ko Jūs trakojat..tie burlaki tak Maskavā bēg.. šim bija līdz radioaparāc, vecais īsviļnu Vefiņš ar izvelkamo antenu, kurš raidīja BBC krievu dienesta programmu:) un ļaudis pēkšņi sāka aplaudēt un priecāties..brīvība atnāca pārāk strauji, kā dāvana..mēs vēl nebijām īsti tai gatavi un tāpēc mūs tā vēlāk izmantoja un piesmēja mūsu sapņus.. bet tajās dienās tiešām jutos laimīgs..

Mana brīvība noteikti nav tikai viena veida emocijas, jo tā reizēm sāp, sāp
uzzinot par Liteni un noslepkavotajiem Latvijas virsniekiem par Čekas noziegumiem,deportācijām un daudz ko citu manai tautai nolaupītu. Biju tā audzināta, ka par to neko nezināju.
Mana brīvība priecājas, ka sirmie onkas iet nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.
Mana brīvība ir neizsakāmi lepna par katru cilvēku, kas Latvijas labā godprātīgi strādā ar lāpstu vai ar datora peli un maksā nodokļus.
Mana brīvība raud par katru vīru vai sievu, kas sēžas lidmašīnā, dodoties pasaulē šeit neatrasto laimi meklēt.
Mana brīvība pielīdzina taciņu pa kuru mammīte ar baltu lakatiņu galvā iet uz kapsētu parunāt ar dzimtas mīļajiem.
Mana brīvība ap Jāņu laiku vēlas būt kā ar vainagiem pušķota govs un vārtīties uz nebēdu Latvijas pļavu ziedu putekšņos.
Mana brīvība jo bieži lido debesīs kopā ar Dziesmu svētku kopkora diriģentiem.
Mana brīvība ir kā pielipis smilšu grauds brālu Šicu kamanām.
Mana brīvība ir salda un rūgta.

Atmiņu jūra. Manā dzīvē vilielāko saviļņojumu izsauca Stalta ienestais Latvijas karogs 1988. gada Baltica 88 folkoras festivālā. Sēdējām dažas rindas zemāk par vietu, kura bija rezervēta “partijas un saimnieciskajiem darbiniekiem” – nomenklatūrai, tā kā bija interesanti vērot Pugo reakciju:) Pēc nepārtrauktas aplaudēšanas rokas pietūka un sāpēja vairākas dienas. Pēc tā jūlija pirmajās dienās pirmo reizi devos uz rietumiem, līdzi vedot kasetes ar 14. jūnija demonstrāciju un Baltica ierakstiem. Tad arī aptvēru, ka īsti brīvs cilvēks var būt tikai materiāli nodrošināts un sāku meklēt iespējas piedalīties kādā biznesa projektā, tādēļ atteicos arī no piedalīšanās TF kongresos – uzskatīju, ka Latvijā ir daudz zinošāki un spējīgāki par mani. Neatkarības deklarācija, Baltijas ceļš u.c. notikumi arī bija saviļņojoši, bet ne tādi kā Baltica festivāls.

Paldies par pirmajiem viedokļiem!

Iesaku tiem, kas reģistrējušies ar nikiem, pievienot komentāriem savu vārdu un uzvārdu, jo žurnālā nepublicēsim anonīmus viedokļus.

Manuprāt, daži jauc brīvību ar valstisku neatkarību.
Valstiska neatkarība ir tikai viens no nosacījumiem, lai cilvēks var justies un būt brīvs.
Manuprāt, brīvība ir dzīvošana demokratiskā un tiesiskā valstī + izglītība (neizglītots cilvēks nekad nebūs brīvs no aizspriedumiem, vieglāk pakļausies kontrolei un ietekmei un brīvību zaudēs) + materialā neatkarība.

Atceros, cik samulsis biju, kad vēl mazs būdams skatījos bobsleja sacensība. Ja nemaldos, tās bija ziemas olimpiskās spēles Kalgarī 1988. gadā, kad Jānis Ķipurs ieguva zelta medaļu. Kad pienāca Ķipura kunga brauciens, es pārprasīju, vai tie ir mūsējie, un tēvs atbildēja: “viens ir”.

Brīvība tikai pirmajā brīdī liekas brīvība darīt visu, kas nes prieku. Nākošais solis ir atbildība par izdarīto. Man brīvība ir izaugusi par atbidību – par savu un bērnu, nu arī mazbērniņu dzīvi. Un tieši tādēļ ļoti uztrauc brīvības jēdziena piesmiešana mūsu valsts augšā, kur par domu mainīšanu maksā.

Ja esi brīvs, tu esi drošs par savām domām un darbiem. Tu nevari būt brīvs, ja tava sirdsapziņa ir aptraipīta. Par to šajā svētku reizē vajadzētu padomāt ikvienam, jo taisnība agri vai vēlu vienalga uzvarēs. Vienmēr. Ja tas tā nebūtu, arī Latvijas valsts šodien diez vai pastāvētu.

Latvijas neatkariba, loti vienkarshi, atvera pasauli celoshanai un deva valu runas un lasishas pludiem, kas man kaa vidusskolas skolniekam, bija apveersums veel peec 1980.g. vidus bailu atmosferas! Spilgti atceros, ka 1985.g. Salaspils dzivokli klausijamies ”Radio Briva Eiropa” par Chernobilas notikumiem dienas laika aiz aizvilktiem aizskariem. Tagad ar savu izglitibu un pieredzi skatoties atpakal nesenaa pagatnee secinu, ka Atmodas liideru sludinata briviba bija kaila un absoluta. Lidz ar to Jesajas Berlina definetais un no LPSR laikiem ar inerci liidz naakushais pozitivas brivibas jeedziens tika absolutizets, bet negativas brivibas jedziens ir palicis novaartaa liidz ar tam intiimi piederoshajiem pienakumiem. Pec Atmodas t.s. brivibas aukaam Latvijaa beidzot ir pienacis laiks runat par pienakumiem pret sevi, tuvako, un valsti:)

Esmu piedzīvojusi to laiku, kad vēlēt varēja tikai par vienu jau izraudzītu kandidātu un vienu partiju un par to pārdzīvoju jau jau 18.gadu vecumā.
stāvējām visa ģimene gan Baltijas ceļā, gan braucām uz Daugavmalu uz lielajām demonstrācijām.
Nekad neaizmirsīšu visemocionālāko nakti manā mūžā 1991.gada 21.-23. utt. augustu, kad daudzas Eiropas valstis sāka atzīt Latvijas neatkarību! Brīvību var novērtēt tikai tas cilvēks, kurš tik ilgi bija smacis nebrīvē! Biju ļoti, ļoti laimīga, kad pirmo reizi izbraucu ārpus Latvijas . Toreiz 1994.gadā bija man iespēja aizbraukt uz Parīzi ar vecu busu “Ikarusu” Nekad neaizmirsīšu sajūtu, kad šķērsojām robežu ar Lietuvu un Poliju, pēc ilgas nīkšanas uz robežas! Biju brīva un laimīga, beidzot bijām eiropā un brīvībā un piedraņķotie Lazdiņi palika aiz muguras.
Esmu domājusi, cik laimīga tomēr esmu, ka esmu piedzīvojusi kaut ko tik brīnišķīgu, kā savas tautas brīvības atgūšanu!