**) Garīgums ir jautājums. Kaut reizi dzīvē katrs sev vaicā – kas es esmu? Kāda jēga manai esībai, kāpēc mana dzīve ir tāda, kāda ir? Šis jautājums – pirmais solis uz gaismu – ir tik ietilpīgs, ka atbilde tiek meklēta visu mūžu, un katrā vecumā atnāk cita. Un katram citādi – kamēr viens izvēlas atdot dzīvi kalpošanai Dievam, cits sevi velta ģimenei, bet vēl kāds realizē darbā. Viss viens, vai skaidrojam to ar audzināšanu, gēniem, sasodīto nejaušību vai dvēseles briedinājumu reinkarnācijas lokos, taču nevar apstrīdēt – ikvienam garīgums ir savs, tāds, kādam nu dvēsele gatava.
Garīgums ir atbilde. Centieni izdibināt savu jēgu ir ielikti cilvēka serdē – lai kāda arī būtu atbilde, ja neesi to sev definējis, jūties slikti un nespēj rast dvēseles mieru. Garīgums ir kā ikviena cilvēka personīgās ētikas kodekss – likumi, ko cilvēks pats sev definē saskaņā ar savu dziļāko būtību. Tāpēc, no vienas puses, garīgums nekur nav jāmeklē – līdz ar Dieva dvašu, kas cilvēkā iepūsta radīšanas brīdī, tas ielikts ikvienā, atliek vien godīgi sevī ieskatīties. Ieskatīties, ieklausīties sevī – skan jau vienkārši, bet parasti izvēršas par vienu no sarežģītākajiem dzīves uzdevumiem. Vai arī neizdodas nemaz. Ārējais troksnis neļauj. Visgrūtāk ir tad, kad vērtības, pēc kurām mēģinām orientēties sabiedrībā, ir pretrunā ar iekšējām vērtībām. Īsteni garīgs cilvēks savējās mācēs nosargāt, kamēr vājie salūst.
Visbeidzot – garīgums ir ceļš. Ja sava dzīves filozofija netiek padarīta par praksi, tai nav nekādas jēgas. Ja ziedojam baznīcai, bet pēcāk nespējam sevī rast pietiekami daudz cilvēkmīlestības, lai pieklājīgi uzvestos pie stūres, no garīguma te nav ne miņas.
Ceļš uz garīgo apskaidrību nav ne vienkāršs, ne viegls, tāpēc vajadzīga palīdzība – senču paaudžu paaudzēs izauklētais viedums, reliģiju balsti, vārdi no tiem, kas Dieva gaismai pietuvojušies jo tuvu. Beidzamajos gados šīs palīdzības ir pārpārēm. Skaties, kur gribi, visur kāds kruķis piedāvājas stutēt tavu garu, ko nekritiskākie ar entuziasmu ņem par labu. Vai tiešām mums kā sprīdīšiem jātrencas tas gaisa gabals uz Indiju un jāskandē mantras, lai atrastu ceļu pie sevis?
Garīgums nav katrā ziņā jāsaista ar ticību Dievam, kādu reliģiju vai filozofiju, taču prakse rāda – tā neizbēgami notiek. Mūsu laiks, kad rokas stiepiena attālumā ir jebkura garīgā tradīcija, ir nevis sodība, bet tieši pretēji – liela priekšrocība. Visu reliģiju sakne taču ir viena – Dievs. Lai kādā vārdā to sauktu, lai kā pielūgtu. Mums ir tā privilēģija izmēģināt visu, kas saista, lai secinātu – kuru ceļu jūtu kā savu. “Pārbaudiet visu, kas labs – paturiet!” teicis apustulis Pāvils. Nereti cilvēki, kas visu mūžu turējušies vienas reliģijas rāmjos, savā pasaules redzējumā paliek ierobežoti. Taču šajos rāmjos ir droši, tāpēc mēģināt saprast citu pasaules redzējumu, citu izpratni par Dievu var būt tik grūti. Jebkurai reliģijai piemīt kāds trūkums – cilvēka gara ceļu tā ieliek tādā kā tunelī, liek sekot priekšrakstiem un rituāliem, nejautājot un neapšaubot. Un cilvēks, sava iedzimtā slinkuma vadīts, labprāt vienkārši ļaujas. Savā ziņā tā ir atbildības novelšana. Taču Buda ir mudinājis: ” Tagad neticiet nekam, tikai tāpēc, ka to ir teicis Buda, bet pārbaudiet visu paši. Raugieties, vai teiktais atbilst jūsu pieredzei, un esiet gaisma paši sev!” Paradoksālā kārtā, sekojot kādas mācības priekšrakstiem – neapdomājot, neapšaubot, neizlaižot caur sevi – mēs no garīguma, iespējams, esam tālāk nekā jebkad. Iešana baznīcā katru svētdienu vai nodarbošanās ar jogu līdz spēku izsīkumam nav nekā vērta, ja tas nenotiek kaislīgi, no sirds.
Bet kur lai meklē savu garīgumu? No kurienes sākt? Meklētāji stāsta: parasti ir tā – tiklīdz esi ar visu sirdi uzdevis jautājumu, dzīve tev piespēlē atbildes. Tikai jābūt atvērtam tās saņemt un lasīt. Tās nāk no pēkšņi sastaptiem cilvēkiem, skaistajām un tik grūtajām attiecībām ar tuviniekiem, krasiem satricinājumiem un ikdienas biežņā spēji uzplaukušām atklāsmēm. Lielais malds – domāt, ka būt garīgam ir nez kāds ērkšķainais mocekļa ceļš, kas sasniedzams vien izredzētajiem. Vai pilnvērtīgu, godīgu mūžu nodzīvojusi saimniece būtu mazāk garīga par augstās skolās noslīpētu intelektuāli? Dzīve rāda – bieži vien ir tieši otrādi. Garīgums nav ne nirvāna, ne meditācija, ne levitācija. Garīgs nav tikai onkulis ar garu bārdu vai noslēpumaini smaidoša ēteriska būtne, kas pārtiek no griķiem un ūdens. Garīgums ir arī speķmaize un vīns. Smiekli un asaras. Es un tu. Garīgums var būt skaļš, smejošs un mežonīgi dejojošs. Garīgums ir dzīve – šeit un tagad, ar pilnu krūti. Jo Dievs taču radīja cilvēku un iepūta tajā savu garu – tātad mēs visi esam vienoti, mūsos visos ir Dieva acumirklis. Arī dusmās un kļūdās, kaislībās, sāpēs. Garīgums ir visos, jautājums tikai – cik un kā mēs to mākam lietot. Tik vienkārši un tik sarežģīti.
** (Sk. žurnālistes Dagnijas Asares sarunu žurnālā ” Ieva” (Nr.789) ar psihoterapeiti Guntu Deģi). Izcēlumi tekstā – mani.
Komentāri (36)