Vai Ukrainai pietiks ieroču? Fox maksā par meliem. Neitralitātes mānīgais vilinājums
Sveiciens!
Viens no vadošajiem Putina oponentiem, Ukrainas atbalstītājs Garijs Kasparovs nesen teica, ka neitralitāte kara laikā nozīmē atbalstu agresoram. Diemžēl ne visi saprot šo acīmredzamo faktu.
Tomasa Pildegoviča nedēļas TOP notikumi:
1) Maskavas tiesa piespriedusi 25 gadu cietumsodu Vladimiram Kara-Murzam par “viltus ziņu” izplatīšanu attiecībā uz Krievijas agresiju Ukrainā. Kara-Murza ir viens no redzamākajiem Putina režīma kritiķiem. Viņš ir ļoti daudz darījis, lai Rietumi izveidotu Putina režīma elites jeb “Magņitska” sankciju sarakstu, un bija viens no 2015. gadā nogalinātā opozicionāra Borisa Ņemcova tuvākajiem līdzgaitniekiem.
2) Jau vairāk nekā 300 cilvēki ir gājuši bojā asiņainās sadursmēs Sudānā starp valsts bruņotajiem spēkiem un paramilitāro grupējumu “Atrās reaģēšanas spēki”. Resursiem bagātajā un stratēģiski izvietotajā 46 miljonu valstī šobrīd norisinās nežēlīga cīņa par varu starp divu ģenerāļu vadītiem grupējumiem, kas pirms 18 mēnešiem sadarbojās, lai gāztu Sudānas trauslo demokrātisko valdību.
3) ASV tiesas prāvā starp uzņēmumu Dominion Voting Systems, kas ražo vēlēšanu balsu skaitīšanas aparātus, un konservatīvo mediju gigantu Fox News ir panākta vēsturiska pirmstiesas vienošanās – Fox News būs jāmaksā milzīga 787,5 miljonu dolāru sāpju nauda sakarā ar nepatiesu apgalvojumu izplatīšanu par 2020. gada prezidenta vēlēšanu rezultātu falsificēšanu.
Paula Raudsepa nedēļas TOP notikumi:
1) ASV šonedēļ paziņoja par 36. militārās palīdzības paketi Ukrainai, kuras ietvaros Kijivai sūtīs HIMARS raķetes, artilērijas lādiņus un prettanku munīciju. Vācija kļuvusi aktīvāka un piegādājusi Ukrainai pretgaisa aizsardzības sistēmu Patriot. Diemžēl ES vēl aizvien nevar vienoties par kopēju munīcijas iepirkumu, jo Francija pieprasa, lai ieroči tiktu pirkti tikai no ES valstīm. Taču kavēšanās var dārgi maksāt, jo Ukrainas bruņotajiem spēkiem var pietrūkt pretgaisa aizsardzības raķetes, kas ļoti apgrūtinātu efektīva pretuzbrukuma uzsākšanu.
2) Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs turpina centienus nodrošināt attīstības valstu atbalstu Krievijai un šajā nedēļā apmeklēja Latīņameriku. Piestāšanās pie vecajiem draugiem Venecuēlā, Kubā un Nikaragvā nepārsteidz, bet satrauc viņa iegriešanās Brazīlijā, kur viņš slavēja prezidenta Lulas “izcilo izpratni” par Ukrainas karu. Taču ceturtdien Ukrainas prezidents Zelenskis tiešraidē uzrunāja Meksikas parlamentu. Kijiva saprot, ka nevienu fronti nedrīkst atstāt nenosegtu.
3) ANO ikgadējā ziņojumā par pasaules iedzīvotāju skaitu Indija pirmo reizi ar 1,429 miljoniem iedzīvotāju apsteidz Ķīnu, kurai šogad ir 1,426 miljardi. Turklāt Indija, kurā tikai 20% iedzīvotāju ir vecāki par 50 gadiem, nākamos 40 gados varētu sasniegt 1,7 miljardus iedzīvotāju, kamēr Ķīnā turpināsies pagājušajā gadā reģistrētais iedzīvotāju skaita samazinājums. Lielais jautājums ir, vai Indijas ekonomiskā izaugsme spēs turēties līdzi populācijas pieaugumam?
Ieniršana notikumu dzīlēs
Stāvēt malā nebūs iespējams
Kas notiek? Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā vairākas vēsturiski neitrālas Eiropas valstis ir pārskatījušas savu drošības politiku un secinājušas, ka neitralitāte vairs nesniedz nepieciešamo aizsardzību. Somija, kas bija neitrāla kopš 1945. gada, jau ir kļuvusi par NATO dalībvalsti, savukārt Zviedrija, kas ir bijusi neitrāla divus gadsimtus, cerams, pievienosies aliansei jau drīzumā. Tomēr Eiropā ir palikušas četras tradicionāli neitrālas valstis – Īrija, Malta, Austrija, un Šveice, kas plāno pieturēties pie neitralitātes politikas.
Nu un tad? Reaģējot uz Krievijas agresiju Ukrainā, vairākums ES un NATO dalībvalstu ir solidāri sniegušas ekonomisko un militāro atbalstu Kijivai, kā arī ieviesušas jau 10 sankciju kārtas pret Krieviju. Uz šīs solidaritātes fona, tieši Austrijas un Šveices atturīgā pozīcija, izmantojot neitralitāti kā aizsegu, izpelnās arvien plašāku kritiku.
Priekšspēle. Austrijas neitralitāte sakņojas Aukstā kara loģikā, ka neitrālas valstis var kalpot kā buferzona un mediators uzticības vairošanai starp konfliktējošām pusēm. Kopš Rietumu sabiedrotie un PSRS piešķīra Austrijai pilnīgu neatkarību 1955. gadā, Austrija veiksmīgi plūca šīs politikas augļus, un Vīnē tika izvietotas vairāk nekā 50 starptautiskās organizācijas, tai skaitā Eiropas Drošības un Sadarbības Organizācijas sekretariāts, vairākas ar ANO saistītas institūcijas, un naftas karteļa OPEC galvenā mītne.
Savukārt Šveices neitralitātes saknes ir vēl senākas un radās pēc Napoleona pilnīgās sakāves 1815. gadā. Kopš tā laika Šveice ir veiksmīgi izvairījusies no iesaistīšanās jebkādā konfliktā, ieskaitot abus pasaules karus. Tomēr Šveices neitralitātei ir arī vairākas tumšas lappuses, tai skaitā nacistu no holokausta upuriem nolaupītā zelta glabāšana, kā arī tirdzniecības sankciju neieviešana pret Dienvidāfrikas aparteīda režīmu. Taču atšķirībā no Austrijas, kas ir izmantojusi citu valstu sniegto drošību kā “brīvbiļeti”, Šveice uztur ļoti nozīmīgus bruņotos spēkus.
Kas tālāk? Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir pamatīgi audzis rietumu partneru spiediens uz šīm valstīm, kas neļauj tām vairs kā agrāk “lidot zem radara”. Īpaši skaļu rezonansi izraisīja Šveices lēmums liegt virknei Eiropas partneru – Vācijai, Dānijai, Spānijai –, nodot savus Šveicē ražotos ieročus Ukrainai. Berne pamatoja šo soli ar nevēlēšanos būt līdzdalībniece konfliktā.
Ledus ir nedaudz sakustējies. Šveice ir spērusi nelielus, pagaidām nepietiekamus soļus, lai iesaldētu sankcionētu krievu aktīvus, savukārt Austrija ir paziņojusi par pievienošanos atbalstam Ukrainas teritorijas atmīnēšanai.
Diemžēl, šo valstu piekoptajai neitralitātes politikai ir sekas Eiropas līmenī. Neitrālo valstu attieksme pret kolektīvo drošību vājina ES centienus kļūt par spēcīgāku spēlētāju drošības un aizsardzības jomā. Tiek traucēta svarīgas informācijas apmaiņa, vienota militāra plānošana, kā arī kopīgi iepirkumi.
Ir maz ticams, ka kāda no šīm neitrālajām valstīm pieteiksies dalībai NATO. Taču neitralitāte neizslēdz ciešāku sadarbību un koordināciju, lai aizlāpītu vājās vietas Eiropas drošībā. Neitralitāte neliedz arī izrādīt vērtībās balstītu solidaritāti, ja agresors pārkāpj fundamentālus starptautisko tiesību principus.
Lai arī Ukrainas ģeopolitiskā situācija kardināli atšķiras no neitrālo valstu apstākļiem, tās sniedz vērtīgu mācību, ka mūsdienās nedarbojas Aukstā kara “buferzonu loģika”. Pelēkās zonas nerada stabilitāti un drošību. Tieši pretēji, tās rada riskus. Ukraiņi, somi, zviedri, moldāvi to ir sapratuši. Iespējams, ka nākotnē to sapratīs arī neitrālās Eiropas valstis.
