Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Meitene ar principiālo sejas izteiksmi «man viss vienalga» sēž aizmugurē, augstāk par citiem. Galvā melnbaltās horizontālās joslās izadīta spilvendrāna ar garām, tievām baltās dzijas bizēm, kuras virs plānajām krūtīm noslēdz mazi, plakani pušķīši. Jokainās galvassegas augšējie stūri noļukuši kā sivēna ausis. Kopumā tas viss atgādina miesās un garā fatāli novājinātu Žerāra Depardjē Obeliksu. Blakussēdētāja burtiski ar visu ķermeni apliekusies ap planšeti. Tai gan nav vienalga, viņa seko. Nez kam, kas ir izplatījumā. Iekāpj bariņš, arī jauni. Planšetei apliektā nepaceļ acis. Iekāpušie sastājas vidū, kur brīvāks. Ausīs vadi, saprotams, bet lieto arī klātienes sarunu valodu. Ar diezgan bagātu vārdu krājumu, īpaši epitetu jomā. Kāds uz kādu ne tā paskatījies… Var noprast, ka tas, kurš paskatījies, klātienes apspriešanā nepiedalās. Stangā iekrampējusies sīkbūtnīte nesamērīgi platās tumšzilās džinsa biksēs ar nodriskātiem, pa peļķēm izvazātiem galiem. Sīkaļa izveicīgi balansē busa līkumlīkumu ritmā. Pilsēta ir procesā, vēl nav gatava. Kā katrugad, sola līdz ziemai pabeigt. Cerams, pēc tam būs jauni plāni. Citādi, pasargdies, nogrims.
Sasmejos. Iekšēji. Jaunajiem nav jāredz, vēl trausli, visu uztver personiski. Biju meklējusi kādu «āķīti» nelielam stāstam. Un sālīto gurķu konservus, kurus var nopirkt tikai tālajā rimčikā. Gurķu šodien nebija, bet atradās vecie iekrājumi, no visa kā pa druskai. Kā bija, kad nekā nebija… Nu, man tomēr bija džīnas. Ar ļoti platiem galiem. Kļošenes! Baltas! No draugu draugiem, caur paziņu paziņām dabūts saudzējams aizjūras dārgums, kuru ne prātā nenāca ielaist peļķēs, kur nu vēl saplēst. Baltajās, augšdaļā cieši pieguļošajās biksēs mani gurni līdzinājās Edgara Ozoliņa zīmēto sieviešu aprisēm. O, tās bija izcilas aprises, to apliecinās katrs Ozoliņa grafiskā rokraksta pazinējs. Ja vēl nav nomiris. Ha ha ha.
Fantomass, kāds naivums! Sataisījos ne par knapu: špilkas, uzkasīta frizūra, krāsotas lūpas… Filma bija liegta bērniem līdz sešpadsmit, man bija četrpadsmit. Neielaida, skaidra lieta. Ja nebūtu pārcentusies, varbūt pat tiktu, bija jau viss savās vietās. Viens zinātkārs klasesbiedrs mēģināja aptaustīt. Citi puikas notvēra čamdītāju un piespieda pie zemes, lai es varētu viņu kārtīgi noslānīt. Bruņinieki… Kas gan tāāāds bija tai Fantomasā? Vēlāk vairākreiz noskatījos. Tā arī nesapratu, kas psihei «līdz sešpadsmit» uzglūnēja no filmas, kur pa burrrvīgo Frrranciju visi staigāja un lidinājās, būdami labi paēduši un glīti ģērbti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.