Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis sāk smagu nākamo kara gadu, sakot Baltijas draugiem paldies par ticību uzvarai
Zelenskis kavējas. Nepilnu sešu stundu vizītes grafiks Rīgā ir blīvs, turklāt prezidents no Tallinas ielido ar novēlošanos. Žurnālisti jau labu laiku dīžājas saliekamo krēslu rindās, videokameras ir gatavībā, bet elegantais bīdermeijera sēdeklis zāles vidū stāv vientulīgi tukšs. Nupat restaurētā plašā Rīgas pils kapela, ko izgaismo jaudīgi prožektori, man atgādina filmēšanas laukumu. Patiesībā tā arī ir. Tieša saruna ar Baltijas mediju pārstāvjiem Rīgā ir labi pārdomāts pēdējais akords Ukrainas prezidenta vizītē, kurā viņš uzrunājis tautu Viļņā un parlamentu Tallinā.
Kad Zelenskis enerģiskā gaitā ienāk, viņa nelielais, trenētais stāvs skaidri izceļas uz 500 gadus veco balto velvju fona — zaļpelēkās formas vietā šoreiz ģērbies viscaur melnā. Varbūt arī tāpēc nopietnā seja šķiet drūma. Tomēr nē, drīzāk tā ir koncentrēšanās, jo tiešraide ir sākusies, un Zelenskis zina savu lomu. Viņš šobrīd ir ēterā daudzos interneta un televīzijas kanālos, viņš ir vēsturē.
Pirmo jautājumu par ukraiņu varonību kaujaslaukā igauņu žurnālists sāk ar līdzjūtīgu piezīmi, ka Zelenskim bijusi grūta diena. Nē, prezidents atbild. Tā nav smaga, salīdzinot ar karavīriem frontē vai bērniem, kam jāmācās bumbu patvertnēs. «Cīnīties par savām mājām un ģimenēm — tā nav varonība. Mēs karojam par izdzīvošanu,» saka Zelenskis. Ukrainas brīvības cena ir augsta, un tā vēl nav galīgā, jo karš turpinās un mērķis — taisnīgs miers, «ko esam pelnījuši pēc visiem juridiskajiem, goda un Dieva likumiem» — ir tikai priekšā. Tomēr viņa nogurumu jūt. Zelenskis runā, turot mikrofonu klēpī nolaistās rokās, un tikai pēc nepilnas minūtes attop, ka tas jāpaceļ augstāk, lai viņu skaidri dzirdētu.
Taču Zelenskis ir rūdīts un spītīgi lepns, pat ja noguris. Viņa brūnās acis uzzibsnī, runājot par novilcinātās Rietumu palīdzības riskiem. Prezidents saka — viņš kā cilvēks nespēj saprast, kā naktīs var gulēt to valstu līderi, kuriem ir desmitiem jaudīgo Patriot aizsardzības sistēmu un kuri labi zina, «ja šodien iedotu Ukrainai septiņas, tad cilvēki Harkivā, Hersonā un Odesā nemirtu» no krievu raķešu triecieniem. Katrs mēnesis, kad iekšpolitisku kašķu vai tehnisku problēmu dēļ kavējas partneru solītie ieroči vai nauda pensiju izmaksai 12 miljoniem senioru, nozīmē vairāk Krievijas nogalinātu ukraiņu. «Bet mēs stāvam. Es negribu, lai kāds mūs žēlo. Mēs esam stipri cilvēki. Žēlošana, tas būtu pēdējais… Nevajag.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.