Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 6
Sagadījās te viendien brīvāks laiks, tāpēc aizgāju uz bibliotēku. Septiņus gadus nebiju bibliotēkā bijis, jo, tā sacīt, parādnieks, bet nu, lūk, nokārtoju lietas un aizgāju. Labāk nebūtu gājis, goda vārds. Tik labs garastāvoklis bija. Samaitāja, velni tādi. Zināms, pa septiņiem gadiem esmu piemirsis etiķeti.
Pagrūžu savu lietotāja kartīti reģistratūras tantei zem deguna un tūliņ tieku nopētīts kā garā vārgākais viņai zināmais cilvēks. «Un?» viņa izgrūž caur zobiem. Es, protams, uzreiz sarkans un apjucis. «Kur, lūdzu, to Šalamovu meklēt?» acis blisinādams, vārgi nokunkstu. Iestājas saspringuma pilns klusums, ko pāršķeļ Beirūtas sprādzienam līdzīgs kliedziens: «Te taču reģistratūra, ejiet, von, tur!» Pametusi ar galvu kādas ejas virzienā, tante vīstot noliecas pāri avīzei.
Kā ar aukstu ūdeni apliets, novelku jaku, somu un pakarinu mantas uz drēbju karamās kārts. Tante tūliņ atkal no visa spēka auro: «Jūs ko tagad darāt!?» Es vēlreiz samulstu un paraustu plecus, jo tiešām nespēju atminēties bibliotēkas uzvedības standartus. Zinu tikai, ka nedrīkst kliegt. «Kur karini!?» viņa kliedz. «Te neko atstāt nedrīkst! Mani taču vienreiz apzaga! Es jau te nesēžu visu laiku! Vai man darīšanu trūkst!?» Grābju jaku, somu, laboju savu kļūmi, pazemīgi klanos un grāmatu zālē iebēgu kā dvieļa trenkta žurka. Nākas grāmatu priekus baudīt jakā, cepurē un ar somu plecos. Tūliņ atceros, ka bērnībā jaka un cepure bija jāvelk nost, pat veikalā ieejot, kur nu vēl bibliotēkā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.