Smagā nasta

Katram desmitajam bērnam Latvijā ir aptaukošanās, kas nopietni apdraud veselību. Kā laikus pamanīt un apturēt liekā svara rašanos? Rozā brilles jānoņem gan vecākiem, gan ģimenes ārstiem, atzīst speciālisti, kas ikdienā sastopas ar smagajām sekām

Šovasar astoņus gadus vecajam Vasīlijam* sāka regulāri sāpēt vēders. Tik nopietni, ka trīs dēlu mamma Jūlija vecāko atvasi pierakstīja pie gastroenterologa. Pirms tam ģimenes ārsts norīkoja uz asins analīzēm. «Kad tās saņēmām, biju šokā, cik slikti bija. Paaugstināts holesterīns, aknu rādītāji gandrīz trīs reizes pārsniedza normu,» atceras Jūlija. 

Taču vēl vairāk mamma bija satriekta, kad dēls uzkāpa uz svariem. Tie rādīja 59 kilogramus. «Biju pamanījusi, ka dēls kļuvis apaļīgāks, bet to, ka viņam jau ir veselībai bīstama aptaukošanās, aiz rozā mīlestības brillēm nesaredzēju,» atzīst mamma. Viņai šķita, ka dēla svars noteikti nepārsniedz 45 kilogramus.

Vasīlijs nav vienīgais bērns, kura veselību nopietni apdraud aptaukošanās. Gan endokrinologi, gan uztura un psihiatrijas speciālisti — jo ēšana cieši saistīta ar bērna emocionālo stāvokli — ceļ trauksmi. Pandēmijas laika mājsēde problēmu tikai saasinājusi.

Situācija pasliktinās Eiropā, rāda pērn publiskotais Pasaules Veselības organizācijas jaunākais pētījums, kura dati ievākti 33 valstīs. Izrādās, 29% bērnu vecumā no sešiem līdz deviņiem gadiem ir liekais svars. Turklāt augot šī problēma tikai saasinās.

Latvijā jaunākie mērījumi veikti pirms pandēmijas un publicēti 2019. gadā. Tur atklājās, ka 7—9 gadus vecu bērnu vidū 23% ir liekais svars, tajā skaitā 10% — jau aptaukošanās.

Peldas kreklā

«Ne manā, ne vīra ģimenē nekad nav bijis liekā svara, lai ko un cik mēs ēstu. Iespējams, tas bija galvenais iemesls, kāpēc uz vecākā dēla aptaukošanos pievērām acis. Domājām — viņš stiepsies garumā, un liekie tauciņi pazudīs,» stāsta Jūlija.

Tad sāpes vēderā un vizīte pie gastroenterologa atklāja patieso ainu. Ieraugot sliktos analīžu rezultātus, daktere teikusi — vainīgs liekais svars. Nākotnē tas var ietekmēt visu orgānu veselību, arī izmainīt hormonālo stāvokli. Tā dēļ zēnam var aizkavēties pubertāte, sākt augt krūtis kā meitenei.

Gastroenteroloģe uzrakstījusi nosūtījumu uz fibrogastroskopiju, ko bērniem veic narkozē. Taču norādījusi — ja trīs mēnešu laikā puika nometīs liekos kilogramus un uzlabosies analīzes, izmeklējums nebūs jāveic. Mammu tik ļoti nobiedēja tas, ka bērnam jāveic izmeklējums narkozē, ka «jau nākamajā dienā sēdējām uztura speciālista kabinetā». Lai gan ārsts svara zaudēšanai bija devis trīs mēnešus, Jūlija saprata, ka laika ir krietni mazāk. Līdz mācību gada sākumam bija palicis tikai mēnesis. Dēla ēšanas paradumus, atsākoties skolai, kontrolēt vairs nav tik viegli.

«Tikai sēžot ārsta kabinetā, man pēkšņi kā zvīņas nokrita no acīm — prātā atausa neskaitāmas reizes, kad dēls liekā svara dēļ kaunējās kaut ko darīt, piemēram, kopā ar visiem izģērbties un iet peldēties. Viņš vai nu vispār negāja, vai plunčājās, ģērbies peldbiksēs un kreklā. Kaunējās no apaļīgā vēdera un tauku krokas uz muguras,» stāsta Jūlija.

«Pēc vizītes pie ārsta nofotografēju dēlu no visām pusēm un apsolīju, ka jau pēc divām nedēļām viņš redzēs pārmaiņas. Dēls man noticēja,» saka Jūlija. Lai pārmaiņas tiešām notiktu, viņa ieviesa izmaiņas visas ģimenes ēdienkartē. Tās bija kardinālas.

Iepriekš ģimene ikdienā ēda diezgan treknu pārtiku, bērniem bija pieejams saldumu skapītis ar kārumiem, bet brīvdienās visi mielojās ar ātrajām uzkodām vai picu. Pēc vizītes pie uztura speciālista ģimene atteicās no trekna ēdiena, saldumiem, maizes un makaroniem, kā arī saldinātajiem dzērieniem. Galvenajā ēdienreizē galdā cēla liesu gaļu vai zivis, kas obligāti papildinātas ar dārzeņu salātiem un piedevām — mazliet griķu, rīsu vai tamlīdzīgi. Uztura speciāliste ieteica samazināt arī apēsto porciju lielumu. Ģimene ēda mazāk, bet biežāk.

«Pirmā nedēļa, ievērojot jauno uztura režīmu, dēlam šķita drausmīga. Ēdiens negaršoja, Vasīlijs psihoja, raudāja,» atceras Jūlija.
Mamma pārdzīvoja, taču arī atcerējās uztura speciālistes sacīto: ja bērns būs patiesi izsalcis, ēdīs pat maizes garoziņu. Ja ne, lai padzeras glāzi ūdens un nāk atpakaļ, kad grib ēst. Vēl pēc nedēļas zēns jau labprāt ēdis piedāvāto.

Vasīlijam neaizliedza saldumus, bet noteica normu — 40 gramu cukura dienā. Turklāt zēns pats iemācījies to saskaitīt. «Vienā konfektē ir aptuveni pieci grami cukura. Savukārt biezpiena sieriņā ar šokolādi ir pusotras dienas cukura norma. Ja tāds apēsts no rīta, tad šajā dienā neko saldu vairs nedrīkst. Tāpat ar saldējumu,» stāsta Jūlija.

Paralēli uztura izmaiņām Jūlija dēlu aizveda atpakaļ uz boksa treniņiem, kurus viņš bija pametis, jo šķita par grūtu. Kā izrādījās, tieši liekā svara dēļ. Divus mēnešus pēc dzīvesveida izmaiņu sākšanas zēns bija zaudējis četrus kilogramus, mainījies vizuāli. Būtiskākais — uzlabojās asins analīzes! Jūlija aizveda Vasīliju arī pie endokrinologa, kurš ieteicis lēnā garā zaudēt vēl sešus kilogramus, lai svars būtu ideāls. «Tomēr Vasīlijs ir apmierināts ar to, kāds ir tagad, un vairāk zaudēt svaru nevēlas. Es arī neuzstāju — saglabājam veselīgus ieradumus, un es ceru, ka svars nemanāmi kritīsies vēl,» uzsver Jūlija.

Līdzīgi kā Vasīlija ģimene, daudzi cīnās ar aptaukošanās problēmām. Svara korekcijas programma Bērnu slimnīcā ir vienīgā Latvijā, gadā konsultācijas te saņem ap 100—150 bērnu. Taču tā būtu nepieciešama vismaz vēl 150 bērniem vai pat vairāk. Uz palīdzību jāgaida rindā vismaz trīs mēnešus. Pediatre, endokrinoloģe Jurgita Gailite uzsver — no visiem viņas pacientiem aptuveni ceturtajai daļai ir aptaukošanās problēmas.

«Dati ir satraucoši,» saka Gailite. Septiņgadīgu zēnu vidū maksimālais svars, ko atklāja SPKC pētījums, bija gandrīz 65 kilogrami. Meitenēm — 51. Taču vēlāk situācija mainās, priekšplānā sāk izvirzīties meitenes. Starp deviņgadniekiem maksimālais svars zēniem sasniedza 72 kilogramus, bet meitenēm pat 85. «Samazinās pirmklasnieku īpatsvars ar normālu ķermeņa masas indeksu,» secināts pētījumā. 

Vēl satraucošāki dati ir OECD ziņojumā, kurā prognozēts, ka turpmākajos 30 gados Latvijā liekā svara dēļ dzīvildze samazināsies par 3,5 gadiem. «Tas nozīmē, ka, ja nekas nemainīsies, mūsu bērni dzīvos gandrīz par četriem gadiem mazāk nekā tad, ja viņiem būtu normāls svars,» uzsver Gailite. 

Sliktās kalorijas

Liekā svara biežākais iemesls ir nepareizi ēšanas paradumi ģimenē un mazkustīgums, saka endokrinoloģe Gailite. Taču daudziem vecākiem to grūti pieņemt — vieglāk būtu uzskatīt, ka aptaukošanās ir slimība, kas nav viņu kontrolē. Taču endokrīnu vai ģenētisku slimību izraisīta aptaukošanās ir reti sastopama — tikai «aptuveni 2% gadījumu».

Pārmērīgs cukura patēriņš ir galvenā problēma. Vecāki to pat nepamana, jo cukurs noslēpts dažādos šķietami nekaitīgos produktos — sulās, dzērienos, jogurtos. «Visvairāk cukura bērni uzņem, dzerot gāzētos un negāzētos saldinātos dzērienus,» saka Bērnu slimnīcas uztura speciāliste Eva Kataja.

Turklāt atsevišķi saldinātie dzērieni izraisa atkarību. «Piemēram, kolā un citos dzērienos ir fosforskābe un kofeīns, kas lielos daudzumos ir kaitīgs veselībai, bet nelielos daudzumos vienkārši maina garšas izjūtas. Jo vairāk dzer, jo vairāk gribas,» norāda Gailite. Labu gribot, vecāki nereti izvēlas dzērienu bez cukura, bet arī mākslīgie saldinātāji ir problēma. «Daži ir 50 reižu saldāki par cukuru, citi pat 300 reižu,» saka ārste. Turklāt puslitra pudele kolas esot gandrīz ekvivalenta krūzei kafijas. «Zero kolā kofeīna daudzums ir dubultīgs,» saka ārste. Šīs dzērienu sastāvdaļas nav bērniem piemērotas.

Daktere Gailite secinājusi — problēma ir ne tikai izvēlētajos produktos, bet arī patērētajā daudzumā. Runājot ar pacientu ģimenēm, izkristalizējies, ka liela daļa bērnu no rīta izdzer saldināto jogurtu, apēd biezpiena sieriņu ar šokolādi, padzer sulu, bet visos šajos produktos ir ļoti daudz cukura. Skolā vēl nopērk bulciņu, šokolādīti. «Pat ja skolā paēd sabalansētas pusdienas, par daudz uzņem «slikto» kaloriju,» norāda ārste. 

Proti, ilgus gadus bija aksioma — lai bērns pieņemtos svarā atbilstoši vecumam, uzņemtajām kalorijām jāliek pretī atbilstošs fizisko aktivitāšu daudzums. Tagad arvien biežāk speciālisti atzīst, ka formula ir novecojusi. «Pat ja bērns uzņem vecumam un augumam atbilstošu kaloriju skaitu un viņam ir pietiekami daudz aktivitāšu, bet prevalē ātrie ogļhidrāti jeb parastais cukurs, vielmaiņa to nespēj pārstrādāt, un svars aug.» Kā piemēru Gailite min ēdienkartes atšķirības pirms pārdesmit gadiem un tagad. «Toreiz bērni ēda pilnvērtīgu ēdienu: putras, sieru, maizi, olas, gaļu, kartupeļus. Ja tika apēsts kāds saldums, tas īpašas problēmas neradīja. Tagad uzturs ir kalorijām bagāts, bet arī nabadzīgs — trūkst minerālvielu, vitamīnu,» uzsver endokrinoloģe.

Bērni pieraduši ēst par daudz, un tajā var vainot garšas uzlabotājus, piemēram, majonēzi un kečupu. «Ja ēdienam pievieno šīs piedevas, tiek apēsts daudz vairāk. Turklāt viss, kas pastiprina jeb uzlabo garšu, rada atkarību. Bērni šo pašu ēdienu grib vēl un vēl, sāk ēst vienveidīgi,» skaidro Gailite, kā piemēru minot makaronus vai frī kartupeļus ar šīm piedevām.

Endokrinoloģe piebilst, ka sabiedrība kopumā ir pārņemta ar ēšanas kultu. «Cik daudz jūs televīzijā redzat raidījumus, kas popularizē kustēšanos, kaut vai vingrošanu? Un cik daudz ir raidījumu, kuros gatavo ēdienu? Mēs tikai par to vien domājam, kā labi paēst,» uzskata Gailite.

Dzimumnobriešana nelaikā

Atšķirībā no pieaugušajiem svara atbilstību augumam bērniem nosaka pēc īpašas procentiļu tabulas, kas pieejama katram ārstam. Protams, tas ir redzams arī vizuāli. Speciālistes gan uzsver — liekie kilogrami nav tikai izskata problēma. Galvenais iemesls, kāpēc ārsti ceļ trauksmi, ir daudzās veselības problēmas, ko izraisa aptaukošanās.

«Vecākiem noteikti jāpievērš uzmanība, ja bērns sūdzas par galvassāpēm. Iespējams, tas norāda uz paaugstinātu asinsspiedienu,» saka Gailite. Var paaugstināties holesterīna, triglicerīdu un citu lipīdu līmenis. «Ja šie rādītāji izmainīti jau bērnībā, pieaug dažādu nopietnu sirds slimību risks jauna cilvēka vecumā.» Aknu aptaukošanās ir risks daudzām hroniskām vielmaiņas slimībām. Blakusparādības ir arī muguras, pēdu, locītavu sāpes. Un arī dzimumnobriešanas izmaiņas. 

«Aptaukošanās meitenēm draud ar paaugstinātu vīrišķo hormonu daudzumu, no tā savukārt veidojas hirsūtisms jeb palielināts apmatojums, akne, neregulāras mēnešreizes.» Var sākties priekšlaicīga pubertāte, mēnešreizes jau 9—10 gadu vecumā. Savukārt zēniem liekie kilogrami draud ar lēnāku dzimumnobriešanu. «Vīrišķie dzimumorgāni taukos vienkārši paslēpjas,» pauž endokrinoloģe. Ārste novērojusi, ka liekā svara dēļ bērnu dzimumu kļūst grūtāk atšķirt — gan zēniem, gan meitenēm veidojas līdzīga ķermeņa uzbūve. Iespējams, šā iemesla dēļ rodas neapmierinātība un sava ķermeņa nepieņemšana.

«Pusaudzim jau tā ir grūti pieņemt savu ķermeni, bet, ja vēl ir liekais svars un par to apsmej, viņš kļūst neapmierināts ar dzīvi, ieslīgst depresijā,» skaidro psihiatre Ilze Mežraupe, kas vada ēšanas traucējumu ārstniecības programmu Bērnu un jauniešu psihiatrijas centrā. Diemžēl pierādījies, ka jau pirmajās klasēs vienaudži bērnus ar lieko svaru izstumj, apsaukā, negrib draudzēties.

Bet visbiedējošākā blakne ir otrā tipa cukura diabēts, kas grauj visa organisma veselību.

Palīdzība tikai Rīgā

Svara korekcijas programma Bērnu slimnīcā darbojas kopš 2014. gada, un tā ir vienīgā valstī. «Bērni no Rēzeknes, Liepājas spiesti braukt uz Rīgu, bet šādai programmai vajadzētu būt vismaz katrā reģionā,» uzsver Gailite. Diemžēl valsts atbalsta līdz šim programmai nav bijis. Bet bērnu uzņemšanas iespējas ietekmē speciālistu trūkums, saka Rehabilitācijas klīnikas vadītāja vietniece Dace Bērtule.

Uz šo programmu bērnu var nosūtīt endokrinologs vai ģimenes ārsts. Tiesa, speciālā palīdzība ilgst tikai divas vai četras dienas, kuru laikā tiekas ar uztura speciālistu, rehabilitologu, fizioterapeitu un psihologu. Tas arī viss. Turpmāk ārstu konsultācijas ir par maksu, tātad atkarīgas no ģimenes rocības.

«Gribējām Latvijā izveidot svara centrus gan pieaugušajiem, gan bērniem,» saka Gailite, taču Veselības ministrija ieteikusi uzlabot jau esošo programmu. Bet svarīgi būtu izveidot svara kabinetu tīklu, kas darbojas visā Latvijā. Rīgā nonāktu bērni ar smagu aptaukošanos, kam, iespējams, vajadzīga ne tikai dzīvesveida maiņa, bet arī citas palīdzības iespējas — medikamenti, bariatriskās operācijas un citas. 

«Bet cilvēkam ar lieko svaru, gluži kā anonīmajam alkoholiķim, nepieciešamas regulāras sarunas, uzmundrinājums, motivācija.» Turklāt ne tikai uztura speciālista, bet arī psihologa padoms, jo aiz ēšanas problēmām nereti maskējas sāpīgas traumas ģimenē: vardarbība, strīdi.

«Veselības ministrijai vajadzētu padomāt: ja mēs mazinātu bērnu aptaukošanos, nākotnē samazinātos hroniskajām slimībām nepieciešamais budžets,» pārliecināta ir Gailite.

Mazāk par desmit bērniem ik gadu nokļūst ēšanas traucējumu ārstniecības programmā Bērnu psihiatrijas klīnikā — ja pierādīta, piemēram, kompulsīvā ēšana jeb nekontrolējama pārtikas uzņemšana, visbiežāk emocionālu pārdzīvojumu dēļ.

Jāpievērš uzmanība, ja svara pieaugums sācies pēkšņi, piemēram, sākot skolas gaitas. Tas liecina, ka bērns netiek galā ar emocionālajām problēmām, ko uzlikusi skola, un cenšas tās «apēst», rast mierinājumu našķos, skaidro psihiatre Mežraupe. Līdzīgi arī situācijās, ja mājās ir nesaskaņas vai vecāki šķiras.

Savukārt lielākā vecumā bērni pārmērīgi ēd ne tikai stresa, bet arī garlaicības mākti. «Tomēr ikviena no šīm situācijām ir vecāku atbildība. Nevaram gaidīt no bērna, ka viņš apzināti spēs kontrolēt ēšanas režīmu.» Vienkāršākais stresa kompensācijas mehānisms ir vecāku klātbūtne un drošības sajūta, ka visu varēs izrunāt, vecāki palīdzēs situāciju atrisināt. Kā nevēlamu Mežraupe min arī iegājušos tradīciju, ko parasti piekopj vecmāmiņas, — vajag tikai labi paēst, un viss sliktais pāries. «To gan varu apgalvot, ka visas ar ēšanu saistītās problēmas nāk tieši no bērnības. Tāpēc vecākiem laikus vajadzētu pievērst uzmanību tam, ko, cik daudz un kādu iemeslu dēļ ēd bērns.» 

Svarīgi nenokavēt

Bērni regulāri apmeklē ģimenes ārstu, tāpēc liekā svara problēmu vajadzētu laikus pamanīt. Kāpēc tā nenotiek? Izrādās, paši mediķi būtu vairāk jāizglīto. «Lielbritānijā veiktā aptaujā lielākā daļa mediķu piekrita, ka bērnu aptaukošanās kļūst arvien lielāka problēma, bet vairums neuzskatīja, ka norādīt uz to ir ģimenes ārsta atbildība,» stāsta Gailite. Tikai 26% primārās aprūpes ārstu ir ziņojuši vecākiem par bērna liekā svara problēmu. Arī Latvijā ārstu vidū pastāvot mīts, ka bērns izaugs un svars normalizēsies pats no sevis. «Es tam nekādi nevaru piekrist,» Gailite ir kategoriska. 

Lūk, piemērs. Ja trīsgadnieka vidējais svars ir 15 kilogrami un viņš ik gadu pieņemsies svarā par pieciem kilogramiem, tad 18 gados svērs jau 90 kilogramus. Ja svars progresēs vēl straujāk un bērns ik gadu pieņemsies par 10 kilogramiem, tad nākotnē svērs jau 160. Un šāds scenārijs nemaz neesot pārspīlēts. «Ja svars ieņem nepareizu dinamiku, bez izmaiņām paradumos to apturēt vairs nav iespējams. Tāpēc vēl un vēlreiz uzsveru gan ārstiem, gan vecākiem — normāla svara dinamika no trīs gadu vecuma līdz pubertātei ir divi kilogrami gadā.»

Gailite uzskata, ka ārsti grēko arī ar analīžu veikšanu bērniem ar lieko svaru. «Esmu novērojusi, ka kolēģi nozīmē nevajadzīgas analīzes, nevis tās, ko tiešām vajadzētu.» Gandrīz vai par rutīnas izmeklējumu kļuvusi insulīna rezistences noteikšana bērniem. «Tas ir bērnu endokrinologa kompetences izmeklējums, jo bērniem nav noteiktas referentās robežas, bet — pats galvenais — augšanas un dzimumnobriešanas laikā ir fizioloģiska insulīna rezistence. Pat ja analīzēs pēc pieaugušo normas būs paaugstināti rādītāji, tie absolūti neliecina par risku nākotnē saslimt ar cukura diabētu.»

Kādas analīzes būtu jāveic? Ja bērnam ir aptaukošanās un ģimenē bijušas kardiovaskulāras slimības vai citi riski, noteikti jāizmēra asinsspiediens, jāpārbauda holesterīna līmenis. Obligāti jānosaka cukura līmenis tukšā dūšā, aknu un vairogdziedzera funkciju rādītāji. Ultrasonogrāfija vēdera dobuma orgāniem jāizvērtē individuāli. Ja ir riska faktori otrā tipa diabētam, no desmit gadu vecuma jāveic regulārs skrīnings ar orālo glikozes tolerances testu.

Tablete neglābs

Recepte, lai bērns atbrīvotos no liekā svara, teorētiski šķiet vienkārša: fiziskās aktivitātes, sabalansēts uzturs, pietiekams miegs, samazināts stress. Taču liela daļa vecāku nemaz nav pamanījuši, ka bērnam ir liekais svars. Vai arī nosprieduši, ka tā nav nopietna problēma. Ir vecāki, kas to noraksta uz lieliem kauliem vai spēcīgu miesasbūvi, tāpēc dzīvesveida korekcijas nemaz negrasās ieviest.

«Godīgi varu pateikt vecākiem — nav medikamentu, kas palīdz atrisināt šo problēmu. Vajadzēs pārdomāt ēdienreizes, fiziskās aktivitātes. Medikamenti var būt tikai palīglīdzeklis, lai svaru iekustinātu,» norāda Gailite. Mērķis nav nomest svaru, bet ilgtermiņā atgriezties normālā svara dinamikā. «Ja bērns pie manis atvests, piemēram, piecu gadu vecumā un iepriekšējā gadā pieņēmies par astoņiem kilogramiem, tad nākamajā gadā gribu redzēt, ka viņš svarā nepieņemas vairāk par pieciem. Aiznākamajā par trim, bet katru turpmāko gadu līdz pubertātei — ne vairāk kā divus kilogramus gadā.» 

Ja vecāki pievērsušies problēmai tikai pusaudža vecumā, kad svaru zaudēt grūtāk, ārste pieļauj, ka «bērnam normāls svars nebūs nekad». Taču ir milzīga atšķirība, vai cilvēka svars ir 90 kilogrami vai jau «invalidizējošs svars» — 140 kilogrami.

Gailite norāda — izmaiņām dzīvesveidā nav jābūt kardinālām un līdz ar to gandrīz vai neiespējamām, pietiek, ja no bērna paradumiem maina tikai divas lietas pēc vecāku izvēles. Piemēram, samazina porciju lielumu un konkrēti ieplāno trīs lielās un divas uzkodu ēdienreizes, nevis ēd, kad pagadās.

«Cilvēkam mazliet jāpacīnās, lai paēstu. Ja ātri paēd, ātri rodas izsalkums,» skaidro Gailite. Ja vecāki bieži sūdzas, ka bērns visu laiku ir izsalcis, «tas ir pirmais signāls, ka jāpavēro, vai bērnam dod ēdienu, kurā nav tikai ātrie ogļhidrāti». Gailite ir skeptiska par diētu ievērošanu — tās visbiežāk rada jo-jo efektu, kad svars nokrītas, bet pēc diētas pārtraukšanas atgriežas dubultā. «Jāēd mazāk, retāk, nelietojot vārdu «nedrīkst». Tiklīdz bērnam pateiks, ka viņš nedrīkst saldumus vai čipsus, viņš par to vien domās,» saka ārste. Vienkārši jāatrod veselīgākas alternatīvas un saldumu baudīšana jāieplāno.

Par jauniešu sliktās fiziskās sagatavotības problēmu ir jābļauj — tā gada sākumā izteicās bijušais iekšlietu ministrs Māris Kučinskis. Pēdējo piecu gadu laikā jau divreiz ir samazinātas Iekšlietu ministrijas iestāžu prasības fiziskajās pārbaudēs, jo jauniešiem grūti tās izpildīt. Valsts policijas koledžas direktora vietniece Anita Fišere vadījusi uzņemšanas komisiju 15 gadus un novērojusi, ka situācija arvien pasliktinās. «Jauniešiem ar lieko svaru ir grūtāk nokārtot normatīvus. Viņi arī neprot, jo neapmeklē sporta stundas skolā vai piedalās nevērīgi. Mazkustīgums ikdienā iet roku rokā ar lieko svaru.» Viņasprāt, vainojams neveselīgs dzīvesveids — agrāk ģimenes kopā baudīja vakariņas ar mājās gatavotu ēdienu, tagad daudziem aizņemtajiem vecākiem ērtāk ir iedot bērnam kabatas naudu ātrajām ēstuvēm.

«Es prognozēju, ka situācija tikai pasliktināsies. Būs arvien vairāk aptaukojušos bērnu, pieaugs arī aptaukošanās pakāpe,» endokrinoloģe Gailite ir nobažījusies par Valsts izglītības un satura centra ieceri no nākamā mācību gada sportam skolās atvēlēt tikai 187 stundas līdzšinējo 315 vietā un arī par liekā svara profilakses programmas trūkumu valstiskā līmenī. VISC gan sola — sporta stundu skaits netiks samazināts.

* Vārds mainīts.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem