Lietuviešu pilsētplānošanas eksperts Martins Marozs iesaka, ko darīt, lai pilsētas guļamrajoni iegūtu pievilcīgus vaibstus
Pusdienas klātienē ar lietuviešu pilsētplānošanas ekspertu Martinu Marozu nesanāca: pagājušo ceturtdien ieradies Latvijā uz īsu brīdi, lai kopā ar citiem arhitektiem un pilsētplānotājiem piedalītos Mad City rīkotajā konferencē Žilbinošais mikrorajons, viņš iedzēra Rīgas kafiju un drīz atgriezās Lietuvā. Pirms tam Martins atraktīvā manierē uzstājās ar priekšlasījumu par mikrorajona desmit baušļiem. Proti, kā «Ziepīti» un «Purčiku» padarīt mūsdienīgu un pievilcīgu.
Smaidīgais un ar labu humora izjūtu apveltītais Martins pagājušās piektdienas pēcpusdienā pieslēdzās sarunai Zoom no savām mājām Viļņā ar siltu gaismu un bagātīgu grāmatplauktu fonā. Viņam ir liela pieredze, lai runātu par pilsētplānošanu: pirms 15 gadiem absolvējis Delftas Tehnoloģiju universitāti, pēc tam vairākus gadus strādājis birojā Roterdamā ar publiskās telpas un infrastruktūras projektiem Nīderlandē un citviet pasaulē, kā arī nodarbojies ar dzīvojamo telpu pārveidošanu. Pašlaik Martins vada uzņēmumu MMAP Lietuvā, tā lauciņš ir teritoriālās plānošanas un attīstības projekti. Viņš ir mācībspēks Kauņas Tehnoloģiju universitātē.
Runājot par padomju laikā celtajiem mikrorajoniem, profesionālis uzsver, ka dzīvokļi tajos veido pusi no nekustamo īpašumu tirgus Baltijas valstīs. Tātad aptuveni puse Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju mīt šāda veida mājās. «Ir augstprātīgi uzskatīt, ka puse valsts iedzīvotāju mīt «neprestižos rajonos»,» saka Martins. Viņš saskata plusus šo rajonu iedzīvotāju dzīvesveidā, ja ņem vērā sabiedrības kopējo labumu un ilgtspēju: viņi lieto sabiedrisko transportu daudz vairāk nekā privātmājās dzīvojošie, tātad — mazāk izplūdes gāzu. «Trolejbusi un tramvaji, kas cilvēkus vadā uz mikrorajoniem, ir sava veida sociālistu Tesla,» Martins pajoko. «Tas ir brīnišķīgi, ka elektrotransports var vienlaikus pārvadāt daudz cilvēku!» Centrālā apkure mikrorajonos nozīmē daudz mazāku resursu šķiešanu nekā «tūkstoš boileru privātmāju rajonā», saka eksperts. Viņš pastāsta, ka mikrorajonu daudzstāvu dzīvojamo māju attālums citai no citas ir vismaz 25 metri, turklāt ir zaļā zona, veci, labi ieaugušies koki. Salīdzinot ar jaunajiem projektiem, kuros mājas nereti tiek būvētas «seja sejā», tie ir plusi.
Savukārt kā mīnusu var minēt, ka mikrorajonus ir grūti atjaunināt atbilstoši mūsdienu prasībām, jo dzīvokļi kopā ar zemi ir privātīpašums. Tas nozīmē, ka pilsēta nevar vienkārši iejaukties, modernizēt vidi un mājas. «Tās tika būvētas 40—50 gadu lietošanai,» stāsta Martins. «Tas nozīmē, ka 70. gados būvētajām ēkām tagad nepieciešams kapitālais remonts.» Lietuvā ir 37 tūkstoši daudzdzīvokļu namu, kas celti pirms 1993. gada. Tajos dzīvo vairāk nekā pusotrs miljons cilvēku. Martins domā, ka Latvijā procentuāli situācija ir līdzīga. Nosaucot šos skaitļus, viņš pajautā — ko nozīmē sadalīt resursus «taisnīgi»? Proti, ņemot vērā, cik daudz nodokļos samaksā cilvēki blīvi apdzīvotajos mikrorajonos (Lietuvā daudzos no tiem mīt pāri 50 tūkstošiem cilvēku), tad atbilstīgs ieguldījums no valsts un pašvaldības puses nozīmētu, ka šie rajoni ir jauka vieta, kur dzīvot. Lietuvā aprēķini vēsta, ka cilvēki tā sauktajos turīgajos pilsētas rajonos nodokļos samaksā 1/10 daļu no tā, ko cilvēki mikrorajonos — to nosaka apdzīvotības blīvums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.