Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 5
Kā mūsdienās uztveram Ojāra Vācieša dzeju un viņa personību? Kā izprotam, tulkojam dzejnieka un laikmeta attiecības, realitātes un ideālu saduri? Kādus nospiedumus Vācietis atstājis latviešu dzejā?
Par Ojāru Vācieti (13.11.1933.—28.11.1983.), viņa dzeju, mantojumu un aktualitāti sarunājas literatūrzinātnieks un kritiķis Viesturs Vecgrāvis, dzejniece Elīna Vendija Rībena un valodnieks un dzejnieks, žurnāla Domuzīme literatūras nodaļas redaktors Jānis Vādons.
Novembris ir miglaini sadugušu, drēgnu gaisu laiks; kails un sasprindzis laiks, kad Latvijā cilvēks, mētelī galvu ierāvis, pārslēdzas izdzīvošanas režīmā. Varbūt arī tas zemslāņos ietekmējis Vācieti un viņa dzejas kosmosu. Varbūt ne velti, jautāts par to, kas viņu iedvesmo, viņš atbild īsi: rudens. Un mēs saprotam. Tomēr, kad septembra beigās tiekamies runāt par dzejnieku, aiz Nacionālās bibliotēkas logiem septembris pārliecinoši izliekas par jūliju. Telpā viegls vasaras gaiss, un mūsu saruna uzmutuļo bez latviešiem parasti vajadzīgās ieskrējiena zonas.
Elīna Vendija Rībena. Man ar Vācieša dzeju ir ārkārtīgi tuvas attiecības. Viņa dzeja bija pirmais, ko es lasīju. Mātei bija viņa zaļie Kopotie raksti. Sāku lasīt agri, kādos trīs gados, un tieši ar Vācieša tekstiem iemācījos lasīt, iemācījos valodu, iemīlēju dzeju, sāku rakstīt. Dzejoļi man šķita pārlaicīgi un cilvēcīgi; zināmā mērā es no tiem apguvu pat morāles principus. Pieaugšanas vecumā ir svarīga nevis idealizējoša dzeja, kurā cilvēks ir utopiski heroisks, bet atklātība, arī par cilvēka ciešanām un trūkumiem. Esmu dzirdējusi, ka Vācieša tekstus dēvē par naiviem, bet man tā nešķiet, ja nu vienīgi tikai tādā nozīmē, ka tie ir cilvēcīgi kaili. Tāpēc jūtu patiesu tuvību ar viņa dzejoļiem, kurus lasu ikreiz, kad ir grūti un vajag atspaidu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.