Haralds var!

Lai veidotu uzkrājumu piecus gadus vecā Haralda ārstēšanās un rehabilitācijas izdevumiem, viņa ģimene izveidojusi apģērbu zīmolu. Pirmais produkts bija zeķes — simbols tam, ka puisēnam vajag stipras kājas

Harald! Nora! Plašajā viesistabā ik pa laikam atskan vecāku aizrādījumi. Kamēr saulainā svētdienas rītā pie lielā galda ieturam vēlās brokastis — siltas brusketas ar tomātiem un mocarellas sieru —, bērniem atļauts skatīties multfilmas. Tomēr uzmanība ik pa laikam aizslīd no ekrāna uz savstarpējo attiecību risināšanu. Parasti ikdienas ķīviņi, kā jau lielākajai daļai māsu un brāļu.

Haraldam ir hidrocefālija un bērnu cerebrālā trieka, kuras dēļ apgrūtināta pārvietošanās. Taču kustību traucējumus ar pirmo acu uzmetienu nevar pamanīt. Haralds ir runīgs, rosīgs un kustīgs bērns. Kādā brīdī divus gadus veco māsu sāk bakstīt ar spilvenu. Spēlējot spilvenu kaujas. «Jā, bet vai māsa to zina?» apvaicājas mamma. Vecāki nevienam nekādas atlaides nedod, nevienu nežēlo vairāk. Grib, lai Haralds izaug pēc iespējas patstāvīgāks. Tāds, kas neuzskata sevi par cietēju, pret kuru vērsta visas pasaules netaisnība. 

Arī paši negrib, ka viņus sauc par stipriem, ka apbrīno spēju audzināt bērnu ar īpašām vajadzībām. Tas ir mūsu «normāli», Agnese un Edgars Semjonovi vairākkārt uzsver. Tomēr sarunas laikā mammas acīs reizēm sariešas asaras. «Es brīžiem būšu emocionāla,» viņa jau pašā sākumā brīdina.

Zīmīgais 31

Haralds piedzima pirms pieciem gadiem 31. jūlijā un tajā brīdī svēra 2,1 kilogramu. Vecākiem tas bija pirmais lielais šoks, jo par sarežģījumiem nekas neliecināja. Ģimenes pieaugums bija gaidāms septembrī. Agnesei ritēja 31. grūtniecības nedēļa, tikko bija sācies pirmsdzemdību atvaļinājums, un ģimene gatavojās pārcelties no Rīgas dzīvokļa uz privātmāju Ikšķilē. Kādu nakti viņa pamodās no sajūtas, ka griežas vēders. Mājās bija viena, jo Edgars strādāja. Viņš bija vecākais bārmenis uz kruīza kuģa Tallink, un darba režīms paredzēja divas nedēļas mājās, divas — jūrā.