Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 4
Tarass Prohasko (Тарас Прохасько, 1968) bērnībā dzīvojis Deļatinā — Karpatu ciemā, ar kuru sākas Huculu novads Ukrainā. Studējis botāniku, piedalījies 1991. gada Revolūcijā uz granīta. Viens no leģendārā «Staņislavivas fenomena» jeb Ivanofrankivskas rakstnieku kopas. Pirmā grāmata – 30 gadu vecumā. Sekoja citas un balvu birums, ieskaitot visprestižāko — Tarasa Ševčenko prēmiju (2020).
Še publicētais agrīnais stāsts (tā nosaukums ukrainiski ir Ботакє; бо = jo, так = tā, є = ir, mēdzot teikt ļaudis kalnos) kā sēkliņā glabā ne tikai visas Tarasa Prohasko turpmākās grāmatas, ieskaitot ģeniālo romānu НеПрОсті, bet arī tēmu, kura pēc tam sāka skanēt neskaitāmu Eiropas rakstnieku balsīs: kā var (un vai var) dzīvot ģeogrāfijā, par spīti vēsturei? Vai vēstures griežos iemests «mazais cilvēks» var/drīkst būt laimīgs? Ar Markesu nereti salīdzinātā Prohasko vērptajā mītā ģeogrāfijai ir absolūta prioritāte pār vēsturi: lai patiesi saprastu cilvēku, Tarasam Prohasko pietiek «ar divām trim ainavām».
Tulkotāja
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.