Izskatās pēc Ukrainas karalauka, taču tas ir Zemgalē. Šīfera jumts vienos caurumos. Mājām un automašīnām izsisti logi, ko cilvēki cenšas aizlipināt ar plēvi. Nolauzti, ar saknēm izrauti koki. Šoreiz vainīgas nevis krievu raķetes, bet vētra.
Kāds vīrs televīzijā stāsta, ka krusas graudi no debesīm krituši ābolu lieluma, tikai asi un stūraini kā šķembas. Citam ķermenis šausmīgos nobrāzumos, asinsizplūdumos. Tērvetes dabas parkā milzīgi postījumi, tas slēgts apmeklētājiem. Cik šī dabas nelaime izmaksās, vēl vajag aplēst, bet skaidrs, ka cilvēkiem būs nepieciešama palīdzība.
Dažos acu mirkļos var aiziet bojā gadiem rūpīgi koptais un lolotais. Dabas spēku postošā varenība ir biedējoša un traģiska, taču zinām — tāda ir dzīve, mums nav iespēju kontrolēt viesuli, atliek apdrošināties pret postījumiem un nokopt sekas.
Citādi ir, kad loloto izpostām paši. Mēs, cilvēki. Lai gan Nacionālā teātra jumts vesels, tomēr šajā žurnāla numurā intervējot amatu nupat atstājušo māksliniecisko vadītāju Elmāru Seņkovu šķiet, ka arī te pāri gāzusies vētra. Talantīgais režisors neslēpj, ka teātra jaunā direktora atlasē viņu aizvainojusi Kultūras ministrijas augstprātība un nerēķināšanās ar māksliniekiem. Seņkovs nolēmis palikt pie saviem principiem, tāpēc aiziet no amata, kurā vairs neredz māksliniecisko brīvību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.