Nobela prēmijas laureāta Kadzuo Išiguro jaunais romāns ir smeldzīga pasaka par cilvēcību
Angļu rakstnieka Kadzuo Išiguro jaunākā romāna darbība sākas veikalā, kur savus pircējus gaida MD jeb mākslīgie draugi. Klāra, romāna vēstītāja, ir viena no viņiem — ne gluži jaunākās sērijas androīds, kura uzdevums ir kalpot par bērna labāko draugu, palīdzot vecākiem izvadīt atvasi cauri pusaudzības līkločiem. Šis liktenis gaida arī Klāru, un grāmata visā garumā uzmanīgi balansē starp saimnieku meitas Džosijas pieaugšanas stāstu un Klāras pašas dilemmām: cik labi viņa spēj pazīt cilvēku dzīvi, cik daudz tajās ir ieteicams (ne)iejaukties, kā sabalansēt ģimenes locekļu un pietuvināto cilvēku bieži pretrunīgās vēlmes un vajadzības…
Savstarpējo attiecību pakāpeniskā atklāšana un iekšējās psiholoģijas smalkā iezīmēšana vienmēr ir bijis viens no Išiguro trumpjiem. Jau kopš 80. gadiem viņš ir rakstījis romānus ar rūpīgi veidotiem tēliem un bieži melanholisku atmosfēru. Išiguro ir viens no retajiem Nobela prēmijas laureātiem, kas latviešu lasītājiem ir pazīstams jau labu laiku (dažādu tulkotāju un izdevēju darba rezultātā latviski ir lasāma lielākā daļa viņa romānu), un tas ļauj novērtēt Klāru un Sauli citu Išiguro darbu perspektīvā.
Zinātniskās fantastikas ietērps liek Klāru un Sauli salīdzināt ar citu Išiguro romānu — Neļauj man aiziet un tajā aprakstītajiem kloniem, kuriem dzīve tāpat nozīmēja kalpošanu «īstajiem» cilvēkiem, liekot ignorēt savu ne mazāk īsto un sarežģīto emocionālo dzīvi. Arī Klāra kā «nedzīva» vēstītāja rada asociācijas ar šī, iespējams, slavenākā Išiguro romāna galveno varoni Ketiju. Arī Klāra un Saule tikai formāli ir fantastikas romāns — uzmanības centrā ir nevis romāna tēlotā nākotne, bet gan personāžu iekšējā pasaule, viņu mērķi un cerības, kam piepildīties neļauj realitātes radītie šķēršļi.
Savā ziņā cilvēki MD Klāru uztver gandrīz kā burvju nūjiņu, kurai vajadzētu būt pa spēkam tikt galā ar visām viņu problēmām. Laikam tāpēc viņai ir pārsteidzoši viegli iegūt gandrīz visu romāna tēlu simpātijas, lai gan tie lielākoties redz viņu tikai kā klusējošu, labdabīgi noskaņotu vērotāju. Pat tie, kas viņas mākslīgo dzīvi uztver ar šaubām vai bažām, drīz vien pieņem Klāru kā sabiedroto un aktīvi iesaistās viņas plānā palīdzēt jauniegūtajai «māsai», pusaudzei Džosijai. Iespējams, tas ir rakstnieka komentārs par cilvēku vēlmi klusēšanu uztvert kā sev vēlamo attieksmi, tomēr lasot ir grūti atbrīvoties no sajūtas, ka šāda pieeja ir aizdomīgi noderīga sižeta attīstībai, liekot tai izrietēt nevis no stāsta iekšējās loģikas, bet gan no autora pieskārieniem, pagrūžot to vai citu darbību romānam vēlamajā virzienā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.