Otrā pasaules kara munīcija, milzīga mirusī zona un globālā sasilšana apdraud jau tā trauslo Baltijas jūru. Vai to vēl var glābt?
Ūve Krumme aplūko idillisko pludmali un klintis netālu no Boltenhāgenes kūrorta Vācijas ziemeļos. «Cilvēki, kas šeit dodas pastaigās, domā, ka viņi atrodas ideālā pasaulē. Bet jau dažu simtu metru attālumā no krasta sākas nāves zona.» Viņš sarauc degunu, norādot uz melni nosmērēto bojas trosi, ko izvilcis no jūras gultnes. Tā smird pēc sērūdeņraža.
Pirms tam viņš ar Rostokā bāzētā Baltijas jūras zvejniecības institūta pētniecības laivu bija izbraucis līdz īpaši iezīmētam telemetrijas laukam iepretī klintīm. 23 dzeltenas bojas iezīmē 2 x 2,5 km lielu teritoriju, kurā jūras biologs mēģina atšķetināt mencu populācijas samazināšanās mīklu.
Piekrastes zona starp Lībeku un Vismāru šķita ideāli piemērota Krummes pētījumam, jo jūras gultnē ir nogāze, kas strauji pazeminās līdz 25 metru dziļumam. Ar savām smiltīm, akmeņiem un jūraszālēm tā nodrošina daudzveidīgu dzīves vidi. Turklāt vietējie zvejnieki bija teikuši, ka šeit ir īsta mencu paradīze.
Pētnieks plānoja zivīm implantēt raidītājus, lai sekotu, kādai temperatūrai un ūdens dziļumam tās dod priekšroku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.