Kopā

Suns vairs nav tikai mājas sargs. Aizvien biežāk redzam mīluļus līdzās savam saimniekam arī ikdienas gaitās — lielveikalā, brīvdabas koncertā un pat darba sanāksmēs. Kā tas ir — visur ņemt četrkājaino draugu līdzi, stāsta divi suņu saimnieki

Ungāru vižla Amī Unas Meibergas ģimenē ienāca pirms nepilniem astoņiem gadiem. Jau sen gribējies tieši šīs šķirnes suni, stāsta Una, Kalnciema kvartāla un Āgenskalna tirgus attīstības projektu vadītāja. Tie ir gudri un draudzīgi. Bet pacietīgi gaidījusi, lai bērni paaugas un var būt palīgi suņa pieskatīšanā. Arī neparasto vārdu, kas tulkojumā no franču valodas nozīmē «draugs», izdomājis Unas vecākais dēls. 

Amī uzaugusi kopā ar Unas kolēģiem Kalnciema kvartālā un ne reizi neesot pazudusi vai aizskrējusi prom. Arī pastaigu laikā neskrien viena tālāk par pārdesmit metriem. Retās reizes, kad sunīte paliek mājās viena, ir tad, kad Unai jādodas pie ārsta vai uz vietām, kur tiešām ar suni nedrīkst iet. Piemēram, muzeju. 

Lai gan Unas ieskatā aizliegums muzejus apmeklēt kopā ar suņiem ir pārspīlēts. Lielāka ir iespēja, ka kaut ko sabojās bērni, nevis suņi. Toties viņas ar Amī veiksmīgi kopā dodas uz laikmetīgās mākslas izstādēm, kur visbiežāk ir brīva atmosfēra. Toties uz vakara ballītēm suni līdzi neņem. «Amī šādus pasākumus neizbauda, drīzāk tas rada viņai lieku stresu,» saka saimniece.

Pielāgojas saimniecei

Svarīgi savu suni pazīt un spēt sajust. Ļoti daudz var saprast no Amī ķermeņa valodas, acu skatiena, uzsver Una. Piemēram, ja sunītei nāk miegs, viņa pārmetoši skatās saimnieces virzienā. Ja darbā ievelkas sapulces, tad lēnām nāk klāt un dziļi skatās Unai acīs, mēģinot izprast, cik vēl ilgi būs jāgaida. «Kopumā mums ar Amī viss lieliski izdodas, viņa pielāgojas man absolūti, dara to, ko es, un esam laimīgas un pateicīgas par katru dienu, ko pavadām kopā,» stāsta Una.