Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 3
Mana seja ir traips.
Plankums-laukums, laukumplankums…
Eju un cenšos skatīties debesīs. Zinu, ja pietiekami ilgi skatīšos baltumā un turpināšu iet, vienkārši iet, tad ar laiku… Piemēram, rīt, parīt… Man atkal būs seja, nevis traips. Apkārt neskatos, eju. Tomēr ar ādu arī var redzēt. Uzreiz pamanu, ja manai sejai pieskaras garāmgājēja skatiens. Tad man uznāk dusmas un kauns reizē. Nē, nebūs vis! Neskatīšos pretī. Neiznāks jums, ziņkārīgie dēmoni, ieskatīties acīs un atstāt savu «musormaisu» manā dvēselē. Lai jau tie ciematnieki domā ko domādami, tomēr no saules pinuma augšup kāpj nelabums. Tāpēc izliekos neko neredzam un nejūtam. Jo man jau ir traips, ne seja.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.