Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 2
Viegli šļūkādama, Serena pienāca pie Karalienes Viktorijas ielas sestā nama, nolika uz ietves nesamo, iestīvēja roku šauro bikšu kabatā un izķeksēja atslēgu saišķi. Durvis atverot čīkstēja, un Serena nepatikā samiedza acis.
Milzīgā monstera foajē stūrī izskatījās karaliska kā vienmēr. Nesen pārkrāsotās kāpņu margas nedaudz oda. Kāpt uz otro stāvu ar trīs pusotrlitrīgām piena pudelēm, apelsīnu maisu, sarkano lēcu paku, pāris sīpoliem un čorizo luņķi rokās negribējās, tāpēc Serena nospieda lifta pogu un, gaidot vizināšanos augšup, sienas spogulī pētīja, kā kūļājas viņas melnā, garā bize un ar pašu galiņu pieskaras pēcpusei, kā vēderriepas karas pāri džinsu apspīlētajai vidukļa līnijai, kā krekliņam iziris diegs, kā derētu nopirkt jaunas botas.
Izkāpusi no lifta, Serena, kā parasti, turot pirkumu maisu vienā rokā, ar otru slēdza vaļā A dzīvokļa durvis. Viņa dzirdēja, kā aiz B durvīm raud zīdainītis, un savilka seju līdzjūtīgā grimasē. Atdarītās durvis ar būkšķi pret kaut ko atsitās, un uz pelēkās marmora grīdas izgāzās spējas šļakatas, pa garo gaiteni laiski sāka plūst baltu putu upīte. Serena tai pārkāpa pāri un iegāja virtuvē. Tur pie galda sakņupusi sēdēja Huanita gaiši zilos rīta svārkos. Huanita mērcēja kakao glāzē Maria cepumus un tad nesteidzīgi tos notiesāja. Televizorā raidīja Anarosas šovu, tajā divi cilvēki — sieviete, kam bija uzpūstas lūpas un samocīti blondi mati, un vīrietis ar izplūkātām uzacīm un nepatīkamiem smiekliem — viens uz otru kliedza.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.