Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 2
Kad atvadoties noliki to nobružāto dzejas krājumu uz galda tā, lai redzu, nevis iedevi man rokās, es nojautu, ka tev ir plāns. Ādu pāršalca karstuma vilnis, it kā pie klimaksa, bet reizēm tā notiek arī tad, kad ļauju sev samelot. Tev patika atjautības spēles. Tu zināji: īstajā brīdī es būšu apķērīga.
Atgriezusies no ceļojuma, ienācu tavā tukšajā mājā, paņēmu dzejoļu grāmatu, izvedu miskasti, nomazgāju netīros traukus, savācu un izmetu izbārstītās zāles, kuras tu necieti, ilgi blenzu uz krūzītēm, bet nenovācu, tās palika uz virtuves galda, kur tavas brilles un medus karotīte. Vēl no tās reizes, kad abas sēdējām un tu pilināji uz cukurgrauda man korvalolu, pirms ar elegantu joku izvilki nazi, ko kāds cits bija iedūris man mugurā. Turpat, kur mierināju tevi par dēlu, ka miesa no pašas miesas reizēm ir svešākā no visām dzīvajām radībām, runāju kā no grāmatas, lai gan pati esmu māte. Pabaroju tavu suni, savācu izmētāto veļu, apģērbus, brīdi nespēju pieskarties sāpju čokurā saburzītajiem palagiem, iznesu čuru podiņu. Rakos tavos papīros, datorā, lai samaksātu rēķinus, jo tev tas bija svarīgi. Ja kādu gaidi, visiem dokumentiem jābūt kārtībā. Grāmatvedības klade bija pierakstīta kaligrāfiskā rokrakstā — precīzām līnijām un kliņģeriem, kā tavās grafikās. Tikai pēdējā lapā līnijas šķobījās kā salauztas rokas vadītas: bankas kartes PIN kods, apsardzes telefona numurs, ja nu tu sajauktu durvju kodu. Vēdināju māju. Tukšums istabās atklāja glumi lipīgu putekļu kārtu uz plauktiem. Tu allaž teici, ka nākamajā pavasarī taisīsi ģenerāltīrīšanu. Pati. Neko nelūdzi. Nujā. Un man taču nekad nebija laika. Tu ar vērienu kārtoji lielās lietas, cik ilgi tu jau nevarēji mazās?
Slimnīcā tevi ievietoja plaušu nodaļā, kovida dēļ nevienu nelaida klāt. Bet kovida tev nebija, rentgens rādīja neskaidrus sabiezējumus plaušās. Pa vidu brīvdienas. Tev pat vēl nebija nozīmēts ārsts. Pa telefonu neko nevarēji pateikt skaidri. Vārdi, kas bez aizķeres plūda filigrānos teikumos, teicieni, ko mēdzu pierakstīt, un tu smējies, ka vajadzēs prasīt honorāru, pēkšņi bija ūdeļu desmiti, iespundēti šaurā sprostā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.