Nu jau vairs nav nekādu šaubu, ka karus sāk cilvēki, kuru lielās ambīcijas neitralizē veselo saprātu.
Agri no rīta vīrs dodas makšķerēt. Iziet uz ielas, mazliet paiet kājām — nē, laiks tomēr pārāk auksts un nemīlīgs. Atgriežas mājās un ielien atpakaļ siltajā gultā.
Sieva nepagriežoties: «Kā ir, mīļais? Ārā auksti?»
«Jā.»
«Bet mans muļķis aizgāja makšķerēt.»
Kāds vīrietis regulāri ieradās bārā un pasūtīja trīs kausus alus. Izdzēra un devās prom. Reiz bārmenis nolēma pajautāt: «Kāpēc jūs vienmēr pasūtāt trīs kausus?»
«Agrāk šurp nācu ar diviem labākajiem draugiem, taču viņi kopš tā laika ir pārvākušies dzīvot citur. Pirms šķiršanās sarunājām, ka katru reizi, kad gribēsies alu, mēs katrs pasūtīsim trīs kausus — sev un par draugiem.
Bārmenis ar cieņu pamāj ar galvu.
Pēc kāda laika vīrietis atkal ierodas bārā, bet pasūta tikai divus kausus. Nākamajā reizē — atkal divus. Bārmenis nojauš, ka noticis kas nelāgs: «Vai viens no jūsu draugiem ir miris?»
Vīrietis atrauj lūpas no kausa: «Nē, nē, neuztraucieties! Mani draugi ir sveiki un veseli. Vienkārši es esmu pārtraucis dzert.»
Garāka izbrauciena laikā pensionāru pāris aptur auto pie ceļmalas restorāna. Pēc maltītes dodas tālāk. Kad nobraukuši jau kādus 50 km, sieva sāk vaimanāt, ka aizmirsusi restorānā brilles. Vīrs, sarkans no dusmām, griežas apkārt un pukstēdams stūrē atpakaļ uz restorānu.
Kad piebrauc, sieva izkāpj no auto, un vīrs sauc nopakaļ: «Ja reiz mēs esam šeit, pie reizes paņem arī manu naģeni un bankas karti!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.