No mācekļa par meistaru

Mirušo enciklopēdijas stāsti sapludina literārās ietekmes jaunā realitātē

Dienvidslāvu rakstnieka Danilo Kiša (1935—1989) krājumu Mirušo enciklopēdija ir vilinoši aprakstīt ar grāmatas titulstāsta palīdzību. Tajā kāda vārdā nenosaukta akadēmiķe pēc tēva nāves ierodas Stokholmas Karaliskajā bibliotēkā, kur pavada nakti, lasot Mirušo enciklopēdiju — vēstures nepamanītu cilvēku dzīves apkopojumu, kurā «atspoguļotas cilvēku attiecības, tikšanās, ainavas — visa detaļu bagātība, kas veido cilvēka dzīvi». 

Grāmatā ir arī šķirklis par viņas tēvu, kura dzimtā puse «bija tēlota tik dzīvi, ka lasīdama, patiesību sakot, steigdamās pār rindām un rindkopām, es jutos, it kā pati būtu bijusi tur, šī apvidus sirdī». Arī Kiša stāstos realitāte un iztēles ainas ir iedzīvinātas līdzīgi bagātīgās detaļās un aprakstos, kas liekas gandrīz vai dzīvāki par īstenību, lai gan paši darbi ir tuvāki literatūras fantastiskajai tradīcijai. 

Šajā krājumā netrūkst mirušo, no tiem daudzus neatradīsim vēstures grāmatās — pat ja tikai tāpēc, ka viņi ir piederīgi iztēles pasaulei. Kišs par viņiem raksta piederīgi autoritatīvā veidā ar enciklopēdiskām zināšanām, padarot šķietami ticamus pat brīnumainākos notikumus. Un dzīvība šajos stāstos patiešām turpinās vēl labu laiku pēc ķermeņa apglabāšanas — ja ne citādi, tad uz palicējiem atstātajā ietekmē, vienalga, vai runa ir par bērēm vai augšāmcelšanos, nākotnes nāves redzējumu vai cilvēku pārdzīvojušās mīļākās vēstulēm. 

Šādu interesi par pēcnāves eksistenci varētu interpretēt ar paša autora biogrāfiju. Viņa ebreju tēvs gāja bojā nacistu koncentrācijas nometnē Aušvicā, mātei ar dēlu izdevās izglābties daļēji tāpēc, ka viņa bija pareizticīgā un bija nokristījusi arī Danilo un viņa māsu. Šo traģēdiju Kišs ir aprakstījis vairākās grāmatās, bet Mirušo enciklopēdijā nacisma šausmas parādās drīzāk garāmejot. Šeit nāvei ir daudz citu formu. Un visbiežāk tā ir tā neizbēgamība, kas reizēm, šķiet, vienīgā spēj sniegt jēgu dzīvei un mūžībai.