Latvijas zelts • IR.lv

Latvijas zelts

2018. gadā dibinātas biedrības Latvian Hemp Union vadītājs Ernests Plūmiņš. Foto no uzņēmuma arhīva
Ilze Šķietniece

Eksperti kaņepju audzēšanas nozarei saredz labu potenciālu

Industriālā kaņepe aug 40 reižu ātrāk par kokiem, patērē trīs reizes mazāk ūdens nekā kokvilna, un no tās var izgatavot līdz pat 50 tūkstošiem produktu. Eksperti šo kultūru sauc par Latvijas zeltu vai naftu un saredz tai lielu izaugsmes potenciālu. 

Latvijā tirgus ir šaurs, taču Eiropas Savienībā pieprasījums pēc kaņepju eļļas un dabīgajām šķiedrām, ko izmanto papīrrūpniecībā, pārtikā, mašīnbūvē un daudzās citās jomās, aizvien pieaug, rāda Zemkopības ministrijas informācija. 

Kaņepju audzēšanu atbalsta arī videi draudzīga dzīvesveida piekritēji. Eiropas Rūpniecisko kaņepju asociācija norāda uz vienu no būtiskākajiem aspektiem — nozare veicina aprites ekonomiku, jo no augiem iespējams ražot atkārtoti pārstrādājamus un kompostējamus biomateriālus. Arī Latvijas Bioekonomikas stratēģijā 2030. gadam nospraustie mērķi liek maksimāli palielināt atjaunojamo dabisko izejvielu izmantošanu.

Pagaidām gan kaņepju audzēšanas nozare Latvijā ir bērna autiņos. Kaut pirmskara gados šī kultūra bija izplatīta, lielākās platībās to atsāka audzēt tikai pēc neatkarības atgūšanas. Padomju okupācijas laikā, kad piespiedu kārtā tika izveidotas kolektīvās saimniecības, to laukos kaņepes nebija atļauts sēt. 

Saimnieki, kas šo kultūru audzēja pirmskara Latvijā, nu jau devušies mūžībā, līdzi paņemot pieredzi un zināšanas. Līdz ar to mūsdienu lauksaimniekiem nākas izdomāt divriteni no jauna.

Kāpēc kaņepju audzēšana tika pārtraukta, versijas ir dažādas. Viena vēsta par to, ka padomju vara tās aizliedza sēt bez konkrēta pamatojuma. Toreiz bieži tika izdoti rīkojumi, kaut zināšanu lauksaimniecības jomā trūka, atceras tā laika agronomi. Otra versija — 30. gadu Amerikā tika izplatīts aizliegums audzēt kaņepes, lai lobētu naftas pārstrādes rezultātā iegūto produktu izplatību ražošanā. Ar šo versiju iepazīstina biedrības Latvian Hemp Union vadītājs Ernests Plūmiņš. Taču aizliegums tika pamatots ar to, ka augs satur apreibinošas vielas. 

Patiesībā industriālās kaņepes sastāvā to līmenis ir ļoti zems. Tās aizliegtā radiniece ir Indijas kaņepe, kura satur līdz 25% tetrahidrokanabinola. Šī viela iespaido psihi, radot eiforijas sajūtu. Vizuāli abas ir ļoti līdzīgas, un nezinātājs atšķirt nevar.

Lai novērstu audzēšanu apreibināšanās nolūkā, līdz 2019. gadam Latvijā sējas kaņepes bija atļauts audzēt tikai šķiedras un sēklu ieguvei, kā arī dārzkopības mērķiem. Līdz ar to kārtības sargu redzeslokā nonāca vairāki uzņēmēji, kas izgatavoja tēju. Lai šādu absurdu novērstu, 2019. gadā Zemkopības ministrijai izdevās panākt likuma grozījumus, kas ļauj kaņepes audzēt «rūpnieciskām vajadzībām un dārzkopības mērķiem».

Nozares pārstāvju centīgā sējas kaņepju popularizēšana un likuma izmaiņas Latvijā veicinājusi to, ka ar šo kultūru apsētās platības gadu no gada pieaug. Pagājušajā gadā beidzot izdevās sasniegt vienu no agrākajiem mērķiem — pārsniegt tūkstoš hektāru robežu, stāsta Plūmiņš. Pieaug arī audzētāju skaits. Lielākās platības ir apsētas ar šķirnēm, no kurām var iegūt kaņepju sēklas. Tās pamatā izmanto pārtikā un dzīvnieku barības ražošanā. Daudz mazāk audzē tās, no kurām pamatā iegūst stiebrus. Šis virziens pagaidām nav attīstīts, jo trūkst uzņēmumu, kas nodarbotos ar stiebru pārstrādi. 

Lai izzinātu biznesa panākumu noslēpumu, Ir Nauda uzrunāja trīs ar kaņepju audzēšanas nozari saistītus uzņēmumus.

Kaņepju sējumu platība 

(sēklu ieguvei, tūkst. ha)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Dzimtas spēks

Dzidra Grīnberga priecājas, ka saimniekošanā iesaistās arī dēls Matīss ar ģimeni. To viņa uzskata vienu no galvenajām panākumu atslēgām.
Foto — Lauris Aizupietis, no Ir arhīva

Mēs esam pirmie, kas pēc brīvības atgūšanas Latvijā sāka audzēt kaņepes, ar lepnumu saka Burtnieku novada Adzelviešu saimniece Dzidra Grīnberga. Viņa uzsver, ka kaņepes, kaut nelielā platībā, šeit audzētas vienmēr un vienmēr arī ēstas. Tas ļāva iegūt sēklu, kad citur tā nebija pieejama, un apgūt prasmi pagatavot aizdaru pēc senču receptes. «Citur to mēdz saukt par kaņepju sviestu, bet mēs sviestu nepievienojam,» piebilst Dzidra. Tas ļauj garantēt ilgstošu produkta kvalitāti. 

Vispār Adzelvieši ir Dzidras vīra Jāņa dzimtas īpašums, ko viņš atguva Atmodas laikā. Tā kā abi pēc izglītības un nodarbošanās bija agronomi, par saimniekošanas virzienu izvēlējās augkopību. Kā daudzi tajā pusē, sāka audzēt agros kartupeļus. Taču kādu dienu Jānis sievai paziņoja: «Audzēšu kaņepes, taisīšu sviestu un nesīšu uz veikalu!» Sākumā gan tas nebija tik viegli, jo mājražošanas jēdziens toreiz likumos vēl nebija nostiprināts. Arī šajā ziņā Grīnbergi uzskatāmi par celmlaužiem.  

Gandrīz 30 gadu laikā ar kaņepēm apsētās platības saimniecībā pieaugušas 20 reižu — no 0,5 līdz 10—12 hektāriem. Tas ļāvis paplašināt sortimentu. Produkcijas klāstā ir ne tikai kaņepju aizdars, bet arī eļļa, svaigas un grauzdētas sēklas. Tās var izmantot, gan cepot maizi, gan ēst tāpat, nepārstrādātas, un noteikti nav sliktākas par čiju. «Man pašai ļoti patīk eļļa. Tas ir labākais un ekskluzīvākais, ko varam pagatavot no savu kaņepju sēklām!» saimniece uzskata. Kaņepju eļļa satur omega-3, omega-6 un omega-9 taukskābes un kvalitātes ziņā pielīdzināma olīveļļai. 

Toreiz ar jaunu produktu ieiet tirgū bija grūti, bet arī tagad tas nav vieglāk, secina Dzidra. Klienti un sadarbības partneri joprojām jāpārliecina par kaņepju augsto uzturvērtību. Arī iedzīvotāju vidū patēriņš varētu būt lielāks. 

Savu produkciju saimnieki realizē tādās vietās kā Rimi Klēts, maizes ceptuves Lāči un piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības Straupe veikali. Izveidota sadarbība ar Trikātas šokolādes rūpnīcu R CHOCOLATE un SIA Skrīveru saldumi, kas Adzelviešos audzētās kaņepju sēklas izmanto savu produktu ražošanā. 

Līdz pagājušā gada beigām notika sadarbība ar SIA Firma Madara 89. Tas ir lielākais no vietējā veikalu tīkla Top! dalībniekiem un dibinātājiem, teikts uzņēmuma mājaslapā. Taču Vecgada priekšvakarā Madara no Adzelviešu produkcijas atteicās. «Neesam pētījuši, vai tas notika tāpēc, ka mūs pārsita kāds konkurents, vai arī viņi ar tik maziem uzņēmējiem vienkārši negrib sadarboties,» saimniece saka. «Varbūt visu preci grib lielām paletēm, bet kaņepe jau nav tas produkts, ko ēd tādā vairumā kā gaļu vai pienu.»

Papildus kaņepju audzēšanai un pārstrādei Grīnbergi nodarbojas ar tūristu uzņemšanu. Ciemiņiem stāsta gan par kaņepju audzēšanas vēsturi, gan tradīcijām un mūsdienu iespējām, gan dod nogaršot savu produkciju. 

Dažādos saimniekošanas virzienus, kā arī ģimenes spēku Dzidra uzskata par galveno uzņēmējdarbības panākumu atslēgu. Saimniecībā nu jau strādā ne tikai paši, bet arī dēls Matīss ar ģimeni. Lai visus darbus padarītu, talkā vēl nāk divi strādnieki. Jau pagājušajā sezonā kombaina kabīnē sēdās mazdēls Mikus — nule pilngadību sasniegušajam puisim lauku darbi patīk. Tas vecvecākiem dod cerību, ka būs, kam nodot mantojumā ne tikai saimniecību, bet arī zināšanas un prasmes.

ZS Adzelvieši
Apgrozījums 2021. gadā 214 tūkst. eiro
Peļņa 2021. gadā 30,5 tūkst. eiro

Dati: Lursoft

Atraduši savu ceļu

‘Loja’ ir pirmā Latvijā jelkad selekcionētā kaņepju šķirne, lepojas Iveta Pāvula.
Foto no personīgā arhīva

Iveta Pāvula pēc bērniņa piedzimšanas juta, ka pienācis īstais brīdis arī citām pārmaiņām dzīvē. Pirms tam viņa strādāja par juristi Rīgā, bet nu nolēma iesaistīties vecāku saimniecības attīstībā. Tā atrodas Mazsalacas novadā. 

Pirms gadiem desmit pieņemto lēmumu sieviete ne mirkli nenožēlo. Vecāku saimniecībā, kas līdz tam nodarbojās ar tradicionālo lauksaimniecību, viņa kopā ar brāli Mareku Bērziņu audzē kaņepes. Septiņu gadu laikā izdevies selekcionēt un sertificēt savu šķirni Loja. Tāpat sauc zīmolu, kas redzams uz pašu ražoto kaņepju miltu, proteīna, sēklu un eļļas iepakojumiem.

«Kad pievērsos lauksaimniecībai, pētīju, ko mēs varētu audzēt, lai neietu ierastajās lauksaimnieciskajās sliedēs,» atceras Iveta. «Skaidrs, ka jebkurā biznesā jāmāk atšķirties, nevis būt līdzīgam pārējiem un darīt to pašu, ko citi.» Uzgāja informāciju par kaņepju audzēšanu un secināja, ka tas varētu būt īstais virziens. Jau tajā laikā Latvijā un pasaulē aktuāla bija tendence virzīties uz videi draudzīgu dzīvesveidu, pievērsties veģetārismam un vegānismam.

Lai izpētītu, vai kultūra ir piemērota audzēšanai Mazsalacas apkārtnes laukos, sāka ar mazumiņu. Kaņepes iesēja hektāra platībā, un nostrādāja iesācēja veiksme — pirmajā gadā ieguva ļoti labu ražu. Tas deva stimulu doties šajā virzienā arī turpmāk. «Vispār kaņepju audzēšana ir sarežģīta — sarežģītāka nekā graudaugu,» piebilst Iveta. 

Uz agrāk izveidotās zemnieku saimniecības Lojas pamatiem tika izveidota bioloģiskā saimniecība SIA Spelta. To dibināja ar domu audzēt kaņepes pārtikai un nodarboties ar pārstrādi. 

Savukārt Loju galvenie darbības virzieni ir graudkopība un dažādu sēklu audzēšana.

Savas šķirnes selekcijas stāsts sākas ar to, ka, izvēloties audzēt kaņepes, Iveta un Mareks meklēja sējas materiālu. Izraudzījās to pašu, ko vairums kolēģu, — Eiropas reģionā populārāko somu šķirni Finola. Pamazām meklēja vēl citus variantus un uzgāja pirmskara laika Latvijas šķirni Adzelvieši, ko audzēja saimniecība Burtnieku pagastā. 

Taču atklājās juridiski šķēršļi. Lauksaimnieks par kaņepju audzēšanu var saņemt platībmaksājumus tikai tad, ja šķirne iekļauta augu šķirņu katalogā jeb — sertificēta. Šī tāda nebija. «Sākumā meklējām iespējas sertificēt, bet izrādījās, ka tas nav iespējams,» stāsta uzņēmēja. «Adzelvieši ir savvaļā augusi un apstākļiem piemērojusies šķirne, tāpēc, līdzībās runājot, — neizietu skaistumkonkursu. Tā neatbilst prasībām, kas noteiktas sertificētajām šķirnēm.» 

Dzīve saveda kopā ar selekcionāri Artu Kronbergu no Agroresursu un ekonomikas institūta, un tika sākts ceļš pretī pašu izveidotai kaņepju šķirnei. Tas bija garš un grūts, turklāt iznākums — neparedzams. Lai šķirni varētu uzskatīt par jaunu, tai jābūt ar pietiekami atšķirīgām pazīmēm. 

Mērķi izdevās sasniegt. Kopš 2021. gada Loja atrodas vietējā un Eiropas kaņepju šķirņu katalogā. Taču liels darbs vēl priekšā. «Tas ir līdzīgi kā ar mazu bērniņu — pēc piedzimšanas tev iedod rokās, un tālāk jāaudzina pašam,» salīdzina Iveta. 

Tagad izdevies iegūt pirmo tirgojamo partiju, taču tā ir pavisam neliela. Konkrētu cenu šobrīd nav iespējams nosaukt. Lai to noteiktu, vēl nepieciešams veikt aprēķinus, paskaidro uzņēmēja. Salīdzinājumam — šķirnes Adzelvieši sēklas materiāls maksā 5—6 eiro kilogramā. Viena hektāra apsēšanai nepieciešami vidēji 25 kilogrami kaņepju.

«Šo gadu laikā ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi, bet, tā kā ir izdevies izveidot labu sadarbības komandu, esam panākuši ļoti labu attīstību,» vērtē Iveta. Pašreizējā prioritāte ir kaņepju sēklu audzēšana un realizēšana. Nākotnē gribētos ieņemt vismaz daļu no tā tirgus, ko šobrīd aizņem Finola.

Lojas kaņepju milti, proteīns, sēklas un eļļa.
Foto no uzņēmuma arhīva

SIA Spelta
Apgrozījums 2021. gadā 35 tūkst. eiro
Peļņa 2021. gadā 17,6 tūkst. eiro

Dati: Lursoft

Izgudrotājs

Ideja par kaņepju stiebru pārstrādes iekārtu Kristapam Eglītim radās, kad viņš vēlējās uzbūvēt māju, siltinot to ar kaņepju betonu.
Foto no uzņēmuma arhīva

Kaņepju audzēšanas entuziasts, uzņēmuma Industrial Hemp Latvia īpašnieks Kristaps Eglītis radījis inovatīvu iekārtu Hurd Master 1000. Ar to kaņepju kātus pārstrādā šķiedrā un spaļos. Šos izejmateriālus izmanto attiecīgi tekstilrūpniecībā un ēku būvniecībā. No spaļiem izgatavo kaņepju betonu. Tā galvenās sastāvdaļas ir ūdens, kaļķis un kaņepju spaļi. 

Pirmajā ražošanas gadā — pirms Covid-19 pandēmijas sākuma — izgudrojumu izdevās pārdot pircējiem gan Amerikā, gan Eiropas valstīs, piemēram, Grieķijā, Vācijā, Austrijā, Serbijā, Itālijā. «Vispiemērotākais šis produkts ir Amerikas tirgum, jo tur kaņepes audzē gan lielā, gan mazā apmērā, turklāt — arī medicīnisko versiju,» komentē Kristaps.

Taču tad nāca pandēmija un līdz ar to dažādi ierobežojumi. Cilvēki baidījās veikt lielas investīcijas jebkurā nozarē, un pieprasījums pēc Hurd Master 1000 apsīka. Bizness palika uz pauzes, jo nebija skaidrs, vai produkts tirgū vispār būs nepieciešams. «Bet patlaban interese atkal atjaunojusies,» priecājas uzņēmējs. Ziņas par vēlmi iegādāties kaņepju stiebru pārstrādāšanas iekārtu ienāk no tādām eksotiskām vietām kā Kostarika, Urugvaja, arī no Austrālijas un citām pasaules valstīm. Informācija par Latvijā ražoto produktu aizgājusi tik tālu, jo Kristaps publicējis reklāmu vietnēs, kas saistītas ar kaņepju audzēšanas industriju, tajā skaitā platformā Hemp Today. 

Klientu vidū ir gan atsevišķas privātpersonas, gan uzņēmumi, augstskolas un bezpeļņas organizācijas. Kristaps zina teikt, ka, piemēram, pircējs no Serbijas iekārtu iegādājies, lai uzbūvētu sev māju no industriālo kaņepju kātiem. Savukārt augstskolas un biedrības to izmanto, lai nodarbotos ar nozares pētniecību un jaunu produktu izstrādi. Uz vietējo tirgu viņš patlaban neorientējas. Kaņepju audzēšanas apjoms Latvijā pagaidām ir pārāk neliels un kātu izmantošana būvniecībā mazattīstīta, līdz ar to tik lielas investīcijas nevienam veikt neatmaksājas. Iekārtas cena šobrīd ir 12,5 tūkstoši eiro. «Mēs gan plānojam to pacelt, jo visu komponenšu izmaksas ir augušas,» piebilst Kristaps. Tomēr uzņēmējs plāno piedāvāt nomas pakalpojumu. Vairākas saimniecības jau pieteikušās pavasarī to izmantot.

Iekārtu ražošanā Kristaps sadarbojas ar SIA Peruza. Tas ir viens no lielākajiem nestandarta metālapstrādes iekārtu ražotājiem Latvijā. «Iekārtas ražība pagaidām neliela, bet tās esamība paver iespēju mazajām saimniecībām vismaz kaut ko iesākt ar kaņepju stiebriem,» viņš norāda. Patlaban notiek darbs pie uzlabojumiem, taču tas prasa pacietību, laiku un naudu. Lai katru ideju realizētu dzīvē, nepieciešamas investīcijas un prototipa izstrāde, kas ļauj pārbaudīt, vai viss darbojas, kā iecerēts. 

«Kāpēc man vispār izdevies tik tālu nonākt? Visu mūžu esmu strādājis metālapstrādes nozarē,» saka Kristaps. «Tāpēc arī radās iedvesma un pārliecība, ka varu šādu iekārtu radīt.» Ideja viņam radās pirms septiņiem gadiem, internetā uzejot informāciju par videi un cilvēka veselībai draudzīgo kaņepju betonu. Gribēja to izmantot savas mājas būvniecībā, taču izrādījās, ka nepieciešamās sastāvdaļas Latvijā nopirkt nav iespējams. Tas vedināja uz domām, ka stiebru pārstrādei nepieciešamo iekārtu var radīt pats. 

Pētniecības nolūkos Kristaps nopirka līdzīgu aparātu no kāda 95 gadus veca kunga. Tas savukārt bija viņa izgudrojums. Iekārta bija desmit reižu lielāka, daudz jaudīgāka par Hurd Master 1000, bet ar minimālu ražību. Tas palīdzēja saprast, kā uzbūvēt efektīvāku. Tika radīts prototips, kas guva atzinību starptautiskās izstādēs. Pērn jūnijā Kristaps saņēma apstiprinājumu patenta reģistrācijai. «Tagad katram ir iespēja izaudzēt savu māju, ja vien īpašumā ir zeme un 2—3 hektārus iespējams apsēt ar kaņepēm,» viņš saka.

Izmantojot videi draudzīgo būvmateriālu, pats uzbūvējis divas ēkas — savu lauku īpašumu Ādažos un ģimenes dzīvojamo māju Garciemā. Ādažos nomātās telpās atrodas arī ražotne. Pagaidām gada laikā tiek realizētas 10 iekārtas, un Kristaps nepieciešamo apjomu var nodrošināt viens. Tomēr pie sasniegtā viņš neplāno apstāties un turpina domāt par produkta attīstību. Lai tas būtu iespējams, nepieciešamas vismaz 10 tūkstošu eiro investīcijas.

SIA Industrial Hemp Latvia
Apgrozījums 2021. gadā 73,8 tūkst. eiro
Peļņa 2021. gadā 13,8 tūkst. eiro

Dati: Lursoft

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu