Pēc Jaunā Rīgas teātra izrādes Es atgriežos no tālienes par dzīvi jādomā vairāk nekā par mākslu
Jaunais Rīgas teātris sezonu sācis ar dubultpirmizrādi — Elitas Kļaviņas debiju teātra režijā, Klodīnes Galeā lugas Es atgriežos no tālienes iestudējumu, un viņas filmas Iļģuciema māsas seansu. Divi vienā. Šādos gadījumos parasti ierasts svinēt dzīvās mākslas uzvaru pār mediēto realitāti. Taču mākslas likumsakarības šoreiz ir otrādas — izrāde šķiet papildinām filmu, nevis filma izrādi.
Tieši dokumentālā filma Iļģuciema māsas ir spēcīgākais no abiem publikai piedāvātajiem mākslas darbiem, tāpēc gribot negribot nosaka toni un arī to, par ko sižetiski stāsta iestudējums. Filma ir visai skarba, lai gan veidota impresioniskiem pieskārieniem. Stāsts par to, kā aktieri kopā ar sievietēm, kas cietumā izcieš sodu, iestudē Antona Čehova Trīs māsas, atkāpjas otrajā plānā, ļaujot spēcīgāk izskanēt Iļģuciema iemītnieču dzīvesstāstiem. Tiem ir vienojoša tēma — vardarbība ģimenē, un Elita Kļaviņa šo pavedienu īpaši izceļ arī izrādes programmiņā, citējot statistiku: 38,6% Latvijas sieviešu, kas vecākas par 15 gadiem, ir piedzīvojušas fizisku vai seksuālu vardarbību, 60% Latvijas sieviešu atzīst, ka piedzīvojušas psiholoģisku vardarbību, 14% sieviešu vajājis esošais vai bijušais dzīvesbiedrs… Tie ir šausminoši dati, un filmā redzamie piemēri biedina, ka vardarbība rada vardarbību. Šī tēma gan paliek fonā, jo filmā cietuma vide tiek demonstrēta, neuzsverot neizbēgamos ieslodzījuma ierobežojumus, bet drīzāk akcentējot normālos sadzīves un attiecību aspektus. Filmas varones tiek rādītas kā apstākļu upures vai to pārvarētājas. Bet nenoliegšu, ka jādomā arī par to, ko filma plaši nestāsta — noziegumu dabu, par kuriem sievietes izcieš sodu.
Savukārt franču dramaturģes Klodīnes Galeā lugas Es atgriežos no tālienes iestudējums, lai arī tiek spēlēts izrādes pirmajā daļā, pirms filmas, drīzāk kalpo par fonu filmai. Lai gan — varbūt tas nav precīzi teikts. Kļaviņas izrāde, līdzīgi kā literārais materiāls, kurā tā balstīta, sastāv no nelieliem fragmentiem, starp kuriem it kā pat nav saikņu (tik vien, ka galveno varoni abos stāstos sauc vienādi). Viens stāsts ir par sievieti, kura traģiski zaudējusi vīru un bērnus un pēc ilgāka laika atgriežas mājās, kur viss atgādina par kopā piedzīvoto. Otra sižeta līnija vēsta par vīru un bērniem, kurus pamet māte. Bez kāda iemesla, vienkārši aizejot. Brīžam liekas, ka stāsts tomēr ir viens, tikai izstāstīts no dažādām perspektīvām, bet tam laikam nav nozīmes. Vismaz Kļaviņas versijā atsevišķie stāsti paliek nodalīti, atsevišķie varoņi — katrs par sevi, un izlobīt, par ko te tiek runāts, neizdodas. Droši vien daļēji tas atbilst materiāla iedabai, bet daļēji, bez šaubām, pie vainas arī režijas rokraksta gandrīz nemanāmā daba. Tā vien šķiet, ka režisore, kas iestudējumā līdzās Ivaram Krastam, Lolitai Stūrmanei un Bredam Brakovskim spēlē galveno sieviešu lomu, jūtas drīzāk kā aktrise, ne visa kopējā darba pārraudzītāja. Tas ir, vairāk uzmanības pievērsusi savam tēlam, izlaižot no uzmanības fokusa to, ka luga ir pietiekami piņķerīga un tai derētu spēcīgāk jūtama režisora roka.
Bet abu mākslas darbu — filmas un izrādes — salikums liek domāt, kas tiem kopīgs. Autore? Protams, bet ar to nebūtu pietiekami, lai konceptuāli izrādītu izrādi un kino vienā vakarā. Atliek minēt, ka kopīgais ir tēma — attiecības, ģimenes nospiedumi, kas paliek abu darbu varoņos un ietekmē viņu ceļu. Šādā salikumā arī Es atgriežos no tālienes it kā idilliskās atmiņas par ģimenēm liek domāt par to patieso iedabu. Par slēpto, acīm neuztveramo. Piemēram, kāpēc izrādes galvenajai varonei ir nepieciešamība bēgt no mājām? Ko šī bēgšana nodara viņas bērniem, vīram? Kāda izveidosies šo varoņu nākotne?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.